Punkts April 30, 2013

Esmu izlēmis neko sīkāk nepublicēt par pēdējām dienām Ņujorkā, jo mans prāts jau pamazām ir pārslēdzies uz došanos mājās, tādēļ pilsētu skatu citām acīm un jā dzīvē tā izskatās pavisam savādāk, bet tā jau ar visu, tādēļ jāpiekrīt Sprīdītim – No tālienes izskatās diezkā, bet kad pieiet klāt, pavisam citādi.

Kas to būtu domājis, ka tikai divarpus gadus pēc sava līdz šim zemākā dzīves punkta saniegšanas – depresijas un tumša antidepresantu un alkohola kokteiļa jaukšanas viss tik krasi mainīsies un es atradīšos pretējā kalnā, laimīgs un ar lepnuma sajūtu, ka esmu pirmo reizi piepildījis kādu savu sapni.

Dzīve tomēr ir tik apbrīnojama ar savu neparedzamību. Man viss šis pēdējais gads ir bijis neaprakstāms, īpašs, neaizmirstams! Jāsaka liels paldies visiem tiem (nezinu, cik bijis patiesais bloga sekotāju daudzums, bet bloga skatījumi bijuši gandrīz 20 000, paldies par to!), kas sekoja līdzi manām un Lindas gaitām ceļojumā apkārt pasaulei.

Liels paldies visiem, kas ceļojuma laikā ir izguldījuši, izpalīdzējuši, apstājušies vai vienkārši domājuši labas domas. Īpašais paldies Lindai, bez Tevis ceļojums būtu savādāks un daudz grūtāks un garlaicīgāks, lepojos par Tavu lēmumu palikt ilgāk sapņu zemē. Tikpat īpašs paldies manai mammai, par neskaitāmajiem e-pastiem un būšanu lieliskai mammai. Vēl arī visi pārējie radi un draugi, paldies par visu, Jūsu atbalsts bijis neatsverams!

Visbeidzot ir pienācis laiks pielikt šim stāstam un arī visam ceļojumam punktu un liekas, beigu beigās nevarēju izvēlēties labāku laiku, lai atgrieztos atpakaļ mājās, jo ir taču pavasaris, un šogad tas man būs īpašs, jo ne tikai dabai tas būs jauns sākums, bet arī man.

Paldies un uz tikšanos Latvijā!

 

P.S. Beidzot esmu pilnīgi pārliecināts – pasaule tik tiešām ir apaļa!

 

Lansinga April 27, 2013

Es te jau esmu iekarsis, trešais ieraksts īsā laikā, tas nu gan man nav raksturīgi…

Ir pienācis otrdienas rīts un veiksmīgi atstāju hosteli ap pulksten 10iem, bet man ir ļoti daudz laika, jo autobuss uz Lansingu ir tikai 15.35, tas nozīmē, ka varu nesteigties. Protams uz staciju eju kājām un samāju atvadas ar kraukļiem, debesskrāpjiem un kaijām. Veiksmīgi izdodās pabrokastot kādā ķīniešu ieskrietuvē, kuru porcijas pārsteidz mani nesagatavotu. Bet vecā labā latvieša daba protams ņem virsroku un vis tiek likvidēts. Vēl saldajā saņemu fortune cookie, pirmo reizi mūžā cepums saka man, ka drīz atradīšu darbu, un smejies vai nē, izskatās, ka cepums nemeloja, bet ne par to tas stāsts.

Ezera tuvums liek sevi manīt un pāris minūšu laikā no saules vairs ne miņas, bet stafeti pārņem vecais labais lietus, tādēļ man nākas nīkt stacijā un atkratīties no ntajiem, tiešām ntajiem cilvēkiem, kas nāk prasīt naudu, autobusa biļetes, pārdod avīzes, pastkartes utt, ziniet daži lūdzēji ir ok, bet te jau likās ka gandrīz vai viņi rindā sāks stāties, un nepārspīlējot cilvēki 40-50 kopumā manu mieru centās patraucēt. Tas laikam arī ir tipiski visās valstīs, ka autobusu un vilcienu stacijas kaut kādā veidā piesaista šos cilvēkus, laikam jau ar garajām darba stundām, kur viņus prom neviens nedzen.

Aizmirsu pieminēt, ka Lansingā esmu sarunājis guļvietu caur Couchsurfing pie kāda pārīša, kas solās būt ļoti interesanti, jo meitene mācās par ārstu, bet puisis ir nukleārfiziķis. Tā kā viņi piedāvā mani sagaīdīt galapunktā, man ir svarīgi nonākt galā laicīgi. Bet kā jau šādos gadījumos gadās, viss saiet grīstē.

Pulkstenis jau rāda pāris minūtes pēc trijiem, un dodos tuvāk savai autobusa pieturai, kur pēc pāris minūšu gaidīšanas iepazīstos ar meiteni vārdā Erin, kas ieraudzījusi manu mugursomu atplaukst smaidā un uzreiz sāk sarunu, jo viņa pati pēdējos divarpus gadus ir pavadījusi ceļojot pa āziju un dienvidameriku, papildus tam viņa arī dodās uz Lansingu, viņa ir aktīva Couchsērferu izguldītāja un viņa ne tikai zin kur atrodās Latvija, bet arī šīs vasaras beigās plāno apciemot visas Baltijas valstis. Tas tiešām ir ļoti negaidīti, ka Čikāgas centrā kāds zin kaut ko par Latviju. Tā arī laiks uzeiz ātrāk paiet, bet autobuss kā nenāk tā nenāk, paiet 10 minūtes, 20mit un arī pusstunda ir klāt. Pēc 45 minūšu kavēšanās autobuss tomēr ir klāt, bet mēs visi gaidītāji esam kārtīgi izmirkuši, jo pieturai nav jumtiņa.

Ceļā jāpavada 5 stundas un tā kā autobusā ir wifi, tās paiet ātri. Un tā kā autobuss brauc ļoti ātri, pēc laika saprotu, ka esam atguvuši visu zaudēto un būsim galā laicīgi. Tā arī ir, ierodamies pat ar 10 minūšu handikapu, tādēļ Erin mani pārsteidz jautājot vai es vēlos pazvanīt maniem CS izmitinātājiem. Izrādās, ka Lansinga atrodas jau citā laika zonā, un mēs esam 50 minūtes par vēlu, tādēļ mani neviens stacijā nesagaida un pati stacija ir parodija par nosaukumu – 6 sēdvietas zem jumta, tas arī viss, nekas vairāk.

Protams, lai visu esošo situāciju padarītu sliktāku, Erin telefona baterija nosēžās, tādēļ pazvanīt vairs nevienam nav iespējams. Par laimi, Erin mamma atbrauc viņai pakaļ un viņas piedāvā mani aizgādāt pie maniem CS izguldītājiem. Labi, ka savos pierakstos kaut kur biju arī viņu adresi pierakstījis, tādēļ veiksmīgi atrodam manas īslaicīgās mājas un viss ir kārtībā. Ļoti paveicās ar to, ka iepazinos ar Erin, bez viņas man klātos daudz grūtāk. Lielais paldies viņai par palīdzību.

Nākamais rīts ir klāt un tas sagaida mani ar sniegu aiz loga un ar lielu uzdevumu, kas ir jāizpilda. Par uzdevumu – uz Lansingu senākos laikos emigrēja mani radinieki, un man vēl mazam esot vienmēr sūtija dažādas paciņas ar gardumiem, apaviem un nu visdažādākajām lietām. Es atceros cik liels prieks bija saņemt viņu paciņas un kāds lepnums par to, ka kāds no radiem dzīvo amerikā. Par nelaimi laikam ejot mēs visi novecojam un neizbēgami pienāk laiks teikt ardievas šai pasaulei, tādēļ apciemot viņus varēju tikai kapos, ko arī veiksmīgi izdevās izdarīt. Jāsaka, ka šajos kapos, bija diezgan daudz latviešu kapuvietu un visi kā viens norādīja vienu un to pašu uz kapakmeņiem – latvietis. Un vēl jaukāk bija tas, ka visi vārdi un uzvārdi nebija amerikanizēti, bet skaidrā latviešu valodā – Kubuliņš, Krūmiņš, Bankevis, Bērziņš utt un ļoti daudzus no kapakmeņiem rotāja senlatviešu zīmes – Saules koks, Laimas, Māras zīme utt Liekas, trimdā dzīvojošie latvieši spēja daudz vairāk novērtēt tēvzemi, nekā mājās palicēji, arī tagad mūsdienās.

Šādu pārdomu vadīts pa slapjdraņķi atgriezos mājās un izbaudīju jaukas sarunas ar pārīti, kas mani izgulda savās mājās un godīgi sakot sajutos daudz laimīgāks par to, ka man ir mājas kur atgriezties.

 

Vēju pilsēta Čikāga April 26, 2013

Esmu ļoti saņēmies un tā kā aiz loga valda lietus un pretīgs laiks, labāk laiku pavadu darot kaut ko jēdzīgu (labi jau labi, bloga rakstīšana nav tas jēdzīgākais ko varētu pasākt)

Tātad Čikāgā vilciens ieripo agrā pēcpusdienā un aiz loga var vērot kā privātmāju rajoni lēnām pārtop par ražošanas ēkām līdz arī tās tiek nomainītas pret debsskrāpjiem un Chicago union station ir sasniegta. Izkāpjot no vilciena kaut kur pazemē nākas secināt, ka te ir ļoti agrs pavasaris un ir nenormāli auksti, pēc maniem mēģinājumiem pārvērst fārenheitu celsijā un vadoties pēc veselā saprāta secinu, ka ir aptuveni plus 3-5 grādi. Kaut kas pavisam sen aizmirsts, jā pēdējo reizi tik zemu temperatūru nācās piedzīvot Norvēģijā, pirms desmitr mēnešiem. Arī izejot no dzelzceļa stacijas siltāks nepaliek, pūš ledains vējš no Mičiganas ezera puses un saule ir noslēpusies aiz nebeidzama mākoņu deķa.

Vēl braucot pa Kaliforniju nejauši, nekurienes vidū uzgāju mazu hosteli un par laimi somā iemetu bukletu ar visiem organizācijas hosteļiem un viens no tiem atrodās pašā Čikāgas sirdī. Tas ir arī mans šīs dienas mērķis, atrast ceļu uz hosteli un nobāzēties tur. Bukletā minētā informācija ir nekam nederīga, jo norādītais autobusu maršruts svētdienā nekursē un tā kā man nav visas Čikāgas kartes, man nav ne jausmas uz kuru pusi man īsti jādodās un cik tālu no stacijas tas atrodās. Kāpju iekšā pirmajā autobusā, ko pamanu un apprasos šoferim, kā es varu nokļūt siltumā. Saņemu nepieciešamo informāciju un dodos uz pieturu, kur nācās gaidīt gandrīz stundu, tādēļ metu kaunu un šortus zemē un turpat pilsētas centrā pārģērbos siltākās drēbēs, cik nu man to drēbju gan ir, par laimi somas apakšā mani gaidīja Zviedrijas FC Umea fanu kluba (ja atceraties saņēmām tās kā dāvanas) šalle un cepure, kas beidzot varēja kaut kam arī noderēt.

Tā, jaunajā ietērpā autobusa gaidīšana problēmas nesagādāja un likās, ka autobuss atnāca pavisam ātri. Man par lielu pārsteigumu izrādījās, ka mans noskatītais hostelis atrodas tikai 2 pieturu attālumā un visai viegli bija sasniedzams kājām, kārtējo reizi varēju tikai dusmoties uz sevi, jo mana neplānošana uz priekšu atkal izspēlēja joku. Bet nu nekas, esmu hostelī, samaksāju naudiņas par 2 naktīm un par pārsteigumu sev secinu, ka amerikas hosteļi ļoti atšķirās no Jaunzēlandē redzētajiem, pirmkārt, super tīri, ar daudz dažādām drošības iekārtām, sieviešu un vīriešu istabas nodalītas pa stāviem, no alcohol zona utt. Līdz ar to arī ir manāms, ka hostelis ir piesaistījis pavisam cita kontingenta cilvēkus, kas vairs nav ceļotāji ar mazu budžetu, bet vairāk darba meklētāji, ģimenes, lielākoties spāniski runājošie. Kārtējo reizi man nepaveicās un neviens no manas istabiņas biedriem nav ieinteresēts runāt ar mani vairāk par tik vien kā “pieklājīgo” hey, sāku jau pie tā pierast, neko darīt.

Tā kā runāt mnav ar ko, jādodās ielās! Kā jau visur esmu iepriekš minējis, Čikāga man patika! Pilsēta ar milzu debesskrāpjiem, parkiem, milzīgu ezeru no austrumiem un protams džezu un blūzu (jā visur kur vien varu, tas ir jāpiemin) Klīstot pa ielām tā vien ap sevi sajutu tādu 30-40to gadu sajūtu, kas liekas nezūdoša, tāpat kā arī pilsētas centra neskaitāmo uzvalkos tērpto cilvēku jūra.

Tā arī pirmais vakars bija klāt un devos atkal uz savu hosteli. Ja istabiņa būtu mazliet slliktākā stāvoklī un aiz sienas kaimiņi būtu dzirdami, es tiešām būtu sajuties kā amerikāņu filmā, jo aiz loga visu nakti nepārtraukti brauca metro (Daļēji atrodas zem zemes, bet centrā visas sliedes ir virs ielām, t.i. gaisā, tādēļ arī visu laiku metro bija dzirdams) papildus arī dēļ šī metro novietojuma, Čikāga man atsauca atmiņā Liberty city (izrunāt ar krievu akcentu) no GTA. Bet tā kā nogurums bija diezgan liels, īpašiu nemaz metro netraucēja.

Jauna diena ir klāt un vējš ir atkāpies,  un arī mākoņu sega ir pazudusi, tā vien šķiet, ka īpaši priekš manis, lai varu kārtīgi izbaudīt pilsētas apskati. Īpaši neiedziļināšos stāstos kas un kā, skatamies labāk bildeš:

Papildus visai jaukajai dienai nolēmu arī sevi palutināt vakarā ar vakariņām kādā no lokālajām ēstuvēm, kā nekā Čikāga sevi sauc par gastranomijas galvaspilsētu.. Tā nu iegriezos vietā ar nosaukumu Millers Pub, jo gribējās arī labu alu nodzerties. Man par pārsteigumu no pub tur maz kas bija redzams, vismaz iekārtojuma ziņā, tas izrādījās vidēja līmeņa restorāns, vienīgi alus izvēle priecēja, 20 izlejamie ali un 70 dažādi pudeļu ali, sākot no ASV un beidzot ar Beļģu aliem. Un ko gan lai citu pasūta, ja ne to, kur amerikāņi liekas specializējušies visvairāk – ribiņas. Tā nu izvēlējos Canadian baby pork bbq ribs, un sāku ar vietējo ipu, lai pēc tam pārietu uz ko tumšāku un smagāku. Jāsaka, ka ieraugot atnesto porciju sajutos slikti un labi vienlaikus, slikti, jo radās tāda sajūta, ka viens pats apēdīšu veselas cūkas ribiņas, jo porcija bija patiešām milzīga, vienīgi tas, ka visu dienu neko nebiju ēdis, ļāva man viņu piebeigt, lai gan amerikā normāla prakse ir neapēsto ņemt līdzi uz mājām un tā izvēlējās darīt ļoti daudzi restorāna apmeklētāji.

Gribēju gan izteikties par kaut ko citu, liekas iepriekš jau biju minējis, ka visur valdošais uzskats par ameriku, kā sūdīga alus valsti, ir stipri maldinošs, un balstīts uz vienīgi Budweiser nedzeramību. Pēdējos gadus šajā valstī rodas neskaitāmi daudz mikro alusdarītavu, kas rada patiešām izcilus alus, kuru cena ir ļoooooti patīkama. Jācer, ka kādreiz tomēr arī Latvijā sapratīs, ka pasaulē ir ne tikai lāgeri, bet ļoti daudz dažādu garšīgu alu. Man protams liels prieks par amerikas dažādajiem aliem, kuru dažādību mēģinu nomēģināt pie katras iespējas. Liekas, ka Čikāgā sanāca noprovēt pagaidām labāko Stout un Porter tipa alu, par eiliem nemaz nerunājot.

Diemžēl bildes pakautrējos uzņemt no lokāla, jāpiemin tikai tas, ka Jaunzēlandes alus nosaukumu dažādība bija vien bērna šļupsti pret amerikāņu izdomu.

Pašā raksta nobeigumā vēl gribēju pieminēt, ka sevis lutināšana ar to vien nebeidzās, sanāca iegriezties arī Buddy Guy Legends blūza klubā, kur pats misters Buddy Guy reiz pa reizei mēdz uzkāpt uz skatuves iepriekš nebrīdinot. Man par diemžēl nepaveicās viņu redzēt dzīvajā, toties izdevās paklausīties ļoti interesantu džemu, jo pirmdienās viņiem ir atvērtā skatuve, nāc ar savu instrumentu un džemo. Tā vien pirksti kratījās ritmā un bija tik žēl, ka ģitāras maģiju esmu atklājis tik vēlu, būs lielāka iedvesma mājās praktizēties.

Tā arī visas trīs dienas vēja ātrumā paskrēja un pienāca laiks doties tālāk, šoreiz uz Lansingu, kur atrodos arī šobrīd. Par to kādēļ Lansinga un kā man te klājās, nākamreiz…

43 h vilcienā April 25, 2013

Atkal laiciņš ir pagājis, bet šoreiz solos būt ļoti produktīvs un tuvāko 24h laikā blogā tiks publicēti vairāki raksti.

Tātad sākam hronoloģiskā secībā:

Esmu pavadījis savas piecas stundas autobusā un esmu atgiezies atpakaļ Losandželosā, lai dotos uz Vēju pilsētu – Čikāgu. Bet tā kā ASV beigu beigās pavadīšu tik maz laika, nolemju uz Čikāgu doties ar vilcienu, vismaz ameriku redzēšu, caur drošības stiklu, bet nu labāk nekā lidojot. Tā nu biļete ir kabatā, par laimi par saprātīgu cenu, jo ap 3600 km garo ceļu veicu pa 180 dolāriem. Vienīgā problēma likās laiks, jo šis ceļš tika veikts, jā tieši tā, 43 stundās. Amerikas dzelzceļš neizceļās ar ātrumu, tā nu vilciens arī lēnā garā čukināja, ne ātrāk kā 80 km/h un es garlaikojos.

Diezgan viegli noorientējos vilcienu maršrutos un peronos, jo arī Latvijā parasti izvēlējos vilcienu satiksmi, tādēļ nekāda jauna pasaule man nebija jāatklāj. Tā kā uz vilcienu nācās gaidīt 6 stundas (ierados ar lielu laika rezervi) apskatīju Los Angeles union station un jāsaka laikam visā pasaulē dzelzceļnieku pasaule ir tikpat ierūsējusi kā Latvijā, pati stacija izskatījās kā no 50.-60. gadiem ar maziem uzlabojumiem priekš mūsdienām, kā izrādījās tā arī bija taisnība, jo gaidot vilcienu sāku pļāpāt ar kādu padzīvojušu pāri, kas gaidīja to pašu vilcienu un tante, kas bija jau aptuveni 60-70 gadus veca stāstīja, ka bērnībā esot tieši šajos pašos krēslos sēdējusi un gaidījusi vilcienus, jo viņas tēvs bijis mašīnists, un krēsli neesot mainījušies. Jāsaka, tajos laikos laikam cilvēki vēl mācēja taisīt neizsēžamus krēslus…

Bet visā visumā visai bēdīgi stacijā izskatījās, ne wifi, ne arī īsti pieklājīgs apkalpojošais personāls. Te arī ir stāsts par kādu kungu, kurš pirmo reizi bija ieradies vilcienu stacijā un nezināja, ka norāde uz peroniem ir neprecīza, norādot tikai 12 ceļus, kaut gan reāli ir 14. Tad nu kungs uzdrošinājās pajautāt kādai korpulentai stacijas darbiniecei kur tad viņam jādodās, ja viņam norādē minēts 13. ceļš uz ko viņš saņēma tādu lamuvārdu gūzmu un apvainojumus, ka man nācās secināt, ka es pat mazu daļiņu no amerikāņu lamuvārdu daiļrades nezinu. Jāsaka, ka arī amerikā pietiek cilvēku, kas atrodas nepareizajos amatos, tā nav tikai Latvijas problēma.

Labi, aizmirsīsim visu negatīvo, vilciens ir klāt, atrodu savu vietu un labpatikā secinu, ka krēsli ir ērtākie, kur es esmu sēdējis, kājām vietas ir cik uziet, plus vilciena personāls pārsēdina visus, kas sasēdušies pa diviem, jo pasažieru ir ļoti maz (cik paklausījos gandrīz visi vilcienu izmantoja pirmo reizi, ASV sabieriskais transports izskatās vispār ir kaut kāds tabu un “nabadzīgo” cilvēku pārvietošanās līdzeklis) tas nozīmē, ka abas naktis varēju izlaisties pa diviem krēsliem, kas bija nolaižmai tik zemu, ka man bija sajūta, ka guļu divguļamajā gultā. Ļoti patīkami! Vienīgā problēma bija tajā, ka atkal amerikāņi bija ļoti kūtri uz sarunām, atbildot ļoti strupi uz maniem jautājumiem un pēc manas paziņošanas par to, ka esmu no Latvijas, veltot man tik neticīgus skatus un man bija skaidrs, ka viņu domas bija – eu nu vecīt beidz *irst, tā ir izdomāta valsts.

Tā nu viss laiks vilcienā bija jāpavada savās domās, lasot grāmatu, rakstot piezīmes ceļojuma grāmatā, kā arī spēlējot neskaitāmas partijas minesweeper, jo arī vilcienos internets nav pieejams. Par laimi arī aiz loga dabasskati mainījās ik pa 100 kilometriem tādēļ vismaz diennakts gaišajā laikā bija uz ko skatīties.

Un da asskati tiešām bija to ‘verti, lai pavadītu visas 43 stundas vilcienā, jo paspējām šķērsot vienmuļo Ņūmeksiku, lai pietuvotos un beigās arī šķērsotu Misisipi, kas šobrīd arī ir pārplūdusi un liekas vārās no ūdens pārpilnības.

Tā arī laimīgs secināju, ka Ilionoisa, kas bija mans galapunkts vispār atgādina Latviju, daudz mežu, daudz applūdušu lauku un daudz aramzemes, un galvenais, liels pavasaris, jo kā manīju šajās pieturās cilvēki vilcienā kāpa biezās jakās un ar cepurēm galvā. Tas tikai liecināja par vienu, laikam šortu sezona tomēr ir galā un nonākot pašā vēju pilsētas sirdī, nācās secināt, ka vēji ;seit valda gan dienā, gan naktī un mans vasarīgais kalifornijas ietērps nekādā gadījumā šeit neiederēsies. Esmu nonācis agrā pavasarī, vēju pilsētā Čikāgā, kuras ielās liekas uz katra soļa ir dzirdamas blūza un džeza skaņas un kur baložu vietā saimnieko kraukļi….

Sin city April 19, 2013

Liekas es nevareetu apgalvot, ka esmu apmekleejis ameriku, ja es nebuutu atbraucis apskatiit pilsetu, kas nekad negulj, kura katru dienu daavaa kaadam laimi un izjauc kaadu gjimeni, vieta, kur cilveeki no visas pasaules brauc izklaideeties un visas pasaules bazniicas nolaad kaa velna iemiesojumu. Protams taa ir Las Vegasa, pilseeta, kas ir uzbuuveeta nekurienes viduu. Pilseeta, kas simbolizee cilveeku uzvaru paar tuksnesi. Esmu sheit pavadiijis 4 diennaktis un izstaigaajis un izspeeleejis visus visus the Stripe esoshos kazino. Pirmais, kas duraas aciis ir lielais bezpajumtnieku, vai preciizaak sakot pseido bezpajumtnieku skaits ielaas, kuri ir tikai viirieshi (feministes gavilee) labaakajos gados, kuri godiigi sakot izskataas labaak nekaa videejais latvietis. Otrais, ko jau saakumaa gribu piemineet, ir amerikaanju slinkums, kas manupraat atstaaj daudz lielaaku iespaidu uz vinju lieko svaru, nekaa demonizeetie burgeri, jo vinji ir tik mazkustiigi, ka vinju uzbliishana nepaarsteidz. Es piekriitu, ka eskalatori kaapnju vietaa ir baigi forshaa lieta (kaut gan nevajadziiga) bet uz liidzenas vietas visur esoshie eskalatori tikai prieksh tam, lai nebuutu jaastaigaa, manii rada smiinu. Bet tas nav viss, veel ir speciaalie paarvietoshanaas rati, cilveekiem, hmm nu ar izteiktu lieko svaru un probleemaam paarvietoties, droshi vien visi esam taadus redzeejushi TV, ieskatam bilde no guugles mammas:

Bet shaadu parvietoshanaass ratu sheit ir tik daudz un tos izmanto tik daudzi dazhaadi cilveeki, ka man izskataas, ka probleema tomeer lielaakoties ir tajaa, ka cilveeki staigaat nevis nevar, bet negrib, jo arii pastaigaajot pa dazhaadaam aatrajaam un ne tik aatrajaam ieskrietuveem esmu pamaniijis, ka tik ljoti lolotais miits par to, ka sheit porcijas ir milziigas ir nepatiess, jo vismaz apmekleejot Mc donalds, burger king, wendys, carl jr un veel paaris citas iestraades neesmu ne sanjeemis milziigus burgerus, ne milzu frii kartupeljus, vieniigi dzeerienu glazes ir lielaakas, kaa arii vienmeer var glaazi piepildiit atkaartoti un veel – viss ir leetaaks nekaa Latvijaa. Tas arii viss.

Labi, pietiks te par mitiem un amerikanjiem runaat, jaasaak par pashu Las Vegasu! Pilseetas galvenaa iela – Las Vegas Boulevard ir paarpilna ir milziigiem kazino, iepirkshanaas centriem, un dazhendazhadaakajaam izklaideem. Un katrs kazino izceljaas ar ko iipashu, saakot ar Excalibur, kursh ir buuveets vecas pils veidolaa, turpinot ar Luxor, kas komentaarus neprasa un beidzot ar Caesars palace un Venetian, kuri ir atseviskjas piemineeshanas veerti, jo tie ir ne tikai kazino, bet arii iepirkshanaas centri, bet ne vienkaarshi iepirkshanaas centri. Caesars palace ir buuveets gan no aariernes gan no iekshienes taa, ka domaaju, ka pasham Ceezaram nebuutu kauns tur dziivot, jo dazhaadas skulptuuras, struuklakas, speciaali shovi ka arii milziigs akvaarijs, un protams viss marmoraa, buutiibaa staasta pats par sevi. Zemaak paaris bildes:

Un otra vieta, kas mani veel vairaak paarsteidza (nerunaajot par Belagio struuklakaam) ir Venetian, kuraa viss ir izbuuveets Veneecijas iespaidaa un protams ja jau Veneecijas tad kaa tad bez gondolaam un gondoljeriem, dazhaadaam itaalju aarijaam no balkoniem un itaalju saldeejumiem. Atkal, labaak skataamies bildes:

 

Bet kliistot apkaart nevar nepamaniit prostituutu pakalpojumu piedaavaataajus , kas ir sastopami ik peec paaris metriem un ir uzbaaziigaaki par centraaltirgus tanteem, protams, ne jau pashos kazino, bet katraa ielu krustojumaa.

Par mani pashu – es nevaru atlajauties dziivot kaadaa no top kazino, bet turpat netaalu no pasha epicentra vien esmu – circus circus, kura cenas darbadienaas ir zemaakas nekaa videejaa hostelii – 67 lati par 4 dienaam, plus dazhaadi kuponi – briivi braucieni lielaakajaa sleegtaja atrakciju parkaa amerikaa, dzeerieni un dazhaadas uzkodu atlaides.

Dziive shit virmo visu diennakti un cilveeki liekas nekad neapstaj griezt vienrochus laupiitaajus, speeleet pokeru un lietot alkoholu, bet shii nav noteikti mana sapnju vieta, jo lai arii ir interesanti uz kaadu briidi, ikdienu taadu noteikti sev negribeetu, taadelj riitdien no riita, dodos atpakalj uz Los Andzelosu, no kurienes jaakaapj vilcienaa un jaapavada celjaa 43 stundas, lai tiktu liidz Chikaagai, taalaak mans celjsh vediis uz Lansing pilseetu, kur ir jaaizpilda paaris uzdevumi.

 

Liidz naakamajai reizei jaunieshi!