Punkts

Esmu izlēmis neko sīkāk nepublicēt par pēdējām dienām Ņujorkā, jo mans prāts jau pamazām ir pārslēdzies uz došanos mājās, tādēļ pilsētu skatu citām acīm un jā dzīvē tā izskatās pavisam savādāk, bet tā jau ar visu, tādēļ jāpiekrīt Sprīdītim – No tālienes izskatās diezkā, bet kad pieiet klāt, pavisam citādi.

Kas to būtu domājis, ka tikai divarpus gadus pēc sava līdz šim zemākā dzīves punkta saniegšanas – depresijas un tumša antidepresantu un alkohola kokteiļa jaukšanas viss tik krasi mainīsies un es atradīšos pretējā kalnā, laimīgs un ar lepnuma sajūtu, ka esmu pirmo reizi piepildījis kādu savu sapni.

Dzīve tomēr ir tik apbrīnojama ar savu neparedzamību. Man viss šis pēdējais gads ir bijis neaprakstāms, īpašs, neaizmirstams! Jāsaka liels paldies visiem tiem (nezinu, cik bijis patiesais bloga sekotāju daudzums, bet bloga skatījumi bijuši gandrīz 20 000, paldies par to!), kas sekoja līdzi manām un Lindas gaitām ceļojumā apkārt pasaulei.

Liels paldies visiem, kas ceļojuma laikā ir izguldījuši, izpalīdzējuši, apstājušies vai vienkārši domājuši labas domas. Īpašais paldies Lindai, bez Tevis ceļojums būtu savādāks un daudz grūtāks un garlaicīgāks, lepojos par Tavu lēmumu palikt ilgāk sapņu zemē. Tikpat īpašs paldies manai mammai, par neskaitāmajiem e-pastiem un būšanu lieliskai mammai. Vēl arī visi pārējie radi un draugi, paldies par visu, Jūsu atbalsts bijis neatsverams!

Visbeidzot ir pienācis laiks pielikt šim stāstam un arī visam ceļojumam punktu un liekas, beigu beigās nevarēju izvēlēties labāku laiku, lai atgrieztos atpakaļ mājās, jo ir taču pavasaris, un šogad tas man būs īpašs, jo ne tikai dabai tas būs jauns sākums, bet arī man.

Paldies un uz tikšanos Latvijā!

 

P.S. Beidzot esmu pilnīgi pārliecināts – pasaule tik tiešām ir apaļa!