poriec

A trip around the world

Lansinga April 27, 2013

Filed under: Ceļojums — poriec @ 10:22 am

Es te jau esmu iekarsis, trešais ieraksts īsā laikā, tas nu gan man nav raksturīgi…

Ir pienācis otrdienas rīts un veiksmīgi atstāju hosteli ap pulksten 10iem, bet man ir ļoti daudz laika, jo autobuss uz Lansingu ir tikai 15.35, tas nozīmē, ka varu nesteigties. Protams uz staciju eju kājām un samāju atvadas ar kraukļiem, debesskrāpjiem un kaijām. Veiksmīgi izdodās pabrokastot kādā ķīniešu ieskrietuvē, kuru porcijas pārsteidz mani nesagatavotu. Bet vecā labā latvieša daba protams ņem virsroku un vis tiek likvidēts. Vēl saldajā saņemu fortune cookie, pirmo reizi mūžā cepums saka man, ka drīz atradīšu darbu, un smejies vai nē, izskatās, ka cepums nemeloja, bet ne par to tas stāsts.

Ezera tuvums liek sevi manīt un pāris minūšu laikā no saules vairs ne miņas, bet stafeti pārņem vecais labais lietus, tādēļ man nākas nīkt stacijā un atkratīties no ntajiem, tiešām ntajiem cilvēkiem, kas nāk prasīt naudu, autobusa biļetes, pārdod avīzes, pastkartes utt, ziniet daži lūdzēji ir ok, bet te jau likās ka gandrīz vai viņi rindā sāks stāties, un nepārspīlējot cilvēki 40-50 kopumā manu mieru centās patraucēt. Tas laikam arī ir tipiski visās valstīs, ka autobusu un vilcienu stacijas kaut kādā veidā piesaista šos cilvēkus, laikam jau ar garajām darba stundām, kur viņus prom neviens nedzen.

Aizmirsu pieminēt, ka Lansingā esmu sarunājis guļvietu caur Couchsurfing pie kāda pārīša, kas solās būt ļoti interesanti, jo meitene mācās par ārstu, bet puisis ir nukleārfiziķis. Tā kā viņi piedāvā mani sagaīdīt galapunktā, man ir svarīgi nonākt galā laicīgi. Bet kā jau šādos gadījumos gadās, viss saiet grīstē.

Pulkstenis jau rāda pāris minūtes pēc trijiem, un dodos tuvāk savai autobusa pieturai, kur pēc pāris minūšu gaidīšanas iepazīstos ar meiteni vārdā Erin, kas ieraudzījusi manu mugursomu atplaukst smaidā un uzreiz sāk sarunu, jo viņa pati pēdējos divarpus gadus ir pavadījusi ceļojot pa āziju un dienvidameriku, papildus tam viņa arī dodās uz Lansingu, viņa ir aktīva Couchsērferu izguldītāja un viņa ne tikai zin kur atrodās Latvija, bet arī šīs vasaras beigās plāno apciemot visas Baltijas valstis. Tas tiešām ir ļoti negaidīti, ka Čikāgas centrā kāds zin kaut ko par Latviju. Tā arī laiks uzeiz ātrāk paiet, bet autobuss kā nenāk tā nenāk, paiet 10 minūtes, 20mit un arī pusstunda ir klāt. Pēc 45 minūšu kavēšanās autobuss tomēr ir klāt, bet mēs visi gaidītāji esam kārtīgi izmirkuši, jo pieturai nav jumtiņa.

Ceļā jāpavada 5 stundas un tā kā autobusā ir wifi, tās paiet ātri. Un tā kā autobuss brauc ļoti ātri, pēc laika saprotu, ka esam atguvuši visu zaudēto un būsim galā laicīgi. Tā arī ir, ierodamies pat ar 10 minūšu handikapu, tādēļ Erin mani pārsteidz jautājot vai es vēlos pazvanīt maniem CS izmitinātājiem. Izrādās, ka Lansinga atrodas jau citā laika zonā, un mēs esam 50 minūtes par vēlu, tādēļ mani neviens stacijā nesagaida un pati stacija ir parodija par nosaukumu – 6 sēdvietas zem jumta, tas arī viss, nekas vairāk.

Protams, lai visu esošo situāciju padarītu sliktāku, Erin telefona baterija nosēžās, tādēļ pazvanīt vairs nevienam nav iespējams. Par laimi, Erin mamma atbrauc viņai pakaļ un viņas piedāvā mani aizgādāt pie maniem CS izguldītājiem. Labi, ka savos pierakstos kaut kur biju arī viņu adresi pierakstījis, tādēļ veiksmīgi atrodam manas īslaicīgās mājas un viss ir kārtībā. Ļoti paveicās ar to, ka iepazinos ar Erin, bez viņas man klātos daudz grūtāk. Lielais paldies viņai par palīdzību.

Nākamais rīts ir klāt un tas sagaida mani ar sniegu aiz loga un ar lielu uzdevumu, kas ir jāizpilda. Par uzdevumu – uz Lansingu senākos laikos emigrēja mani radinieki, un man vēl mazam esot vienmēr sūtija dažādas paciņas ar gardumiem, apaviem un nu visdažādākajām lietām. Es atceros cik liels prieks bija saņemt viņu paciņas un kāds lepnums par to, ka kāds no radiem dzīvo amerikā. Par nelaimi laikam ejot mēs visi novecojam un neizbēgami pienāk laiks teikt ardievas šai pasaulei, tādēļ apciemot viņus varēju tikai kapos, ko arī veiksmīgi izdevās izdarīt. Jāsaka, ka šajos kapos, bija diezgan daudz latviešu kapuvietu un visi kā viens norādīja vienu un to pašu uz kapakmeņiem – latvietis. Un vēl jaukāk bija tas, ka visi vārdi un uzvārdi nebija amerikanizēti, bet skaidrā latviešu valodā – Kubuliņš, Krūmiņš, Bankevis, Bērziņš utt un ļoti daudzus no kapakmeņiem rotāja senlatviešu zīmes – Saules koks, Laimas, Māras zīme utt Liekas, trimdā dzīvojošie latvieši spēja daudz vairāk novērtēt tēvzemi, nekā mājās palicēji, arī tagad mūsdienās.

Šādu pārdomu vadīts pa slapjdraņķi atgriezos mājās un izbaudīju jaukas sarunas ar pārīti, kas mani izgulda savās mājās un godīgi sakot sajutos daudz laimīgāks par to, ka man ir mājas kur atgriezties.

 

Aviary Photo_130114170779399331

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s