poriec

A trip around the world

Vēju pilsēta Čikāga April 26, 2013

Filed under: Ceļojums — poriec @ 8:30 am
Tags: , ,

Esmu ļoti saņēmies un tā kā aiz loga valda lietus un pretīgs laiks, labāk laiku pavadu darot kaut ko jēdzīgu (labi jau labi, bloga rakstīšana nav tas jēdzīgākais ko varētu pasākt)

Tātad Čikāgā vilciens ieripo agrā pēcpusdienā un aiz loga var vērot kā privātmāju rajoni lēnām pārtop par ražošanas ēkām līdz arī tās tiek nomainītas pret debsskrāpjiem un Chicago union station ir sasniegta. Izkāpjot no vilciena kaut kur pazemē nākas secināt, ka te ir ļoti agrs pavasaris un ir nenormāli auksti, pēc maniem mēģinājumiem pārvērst fārenheitu celsijā un vadoties pēc veselā saprāta secinu, ka ir aptuveni plus 3-5 grādi. Kaut kas pavisam sen aizmirsts, jā pēdējo reizi tik zemu temperatūru nācās piedzīvot Norvēģijā, pirms desmitr mēnešiem. Arī izejot no dzelzceļa stacijas siltāks nepaliek, pūš ledains vējš no Mičiganas ezera puses un saule ir noslēpusies aiz nebeidzama mākoņu deķa.

Aviary Photo_130113159151251604

Vēl braucot pa Kaliforniju nejauši, nekurienes vidū uzgāju mazu hosteli un par laimi somā iemetu bukletu ar visiem organizācijas hosteļiem un viens no tiem atrodās pašā Čikāgas sirdī. Tas ir arī mans šīs dienas mērķis, atrast ceļu uz hosteli un nobāzēties tur. Bukletā minētā informācija ir nekam nederīga, jo norādītais autobusu maršruts svētdienā nekursē un tā kā man nav visas Čikāgas kartes, man nav ne jausmas uz kuru pusi man īsti jādodās un cik tālu no stacijas tas atrodās. Kāpju iekšā pirmajā autobusā, ko pamanu un apprasos šoferim, kā es varu nokļūt siltumā. Saņemu nepieciešamo informāciju un dodos uz pieturu, kur nācās gaidīt gandrīz stundu, tādēļ metu kaunu un šortus zemē un turpat pilsētas centrā pārģērbos siltākās drēbēs, cik nu man to drēbju gan ir, par laimi somas apakšā mani gaidīja Zviedrijas FC Umea fanu kluba (ja atceraties saņēmām tās kā dāvanas) šalle un cepure, kas beidzot varēja kaut kam arī noderēt.

Tā, jaunajā ietērpā autobusa gaidīšana problēmas nesagādāja un likās, ka autobuss atnāca pavisam ātri. Man par lielu pārsteigumu izrādījās, ka mans noskatītais hostelis atrodas tikai 2 pieturu attālumā un visai viegli bija sasniedzams kājām, kārtējo reizi varēju tikai dusmoties uz sevi, jo mana neplānošana uz priekšu atkal izspēlēja joku. Bet nu nekas, esmu hostelī, samaksāju naudiņas par 2 naktīm un par pārsteigumu sev secinu, ka amerikas hosteļi ļoti atšķirās no Jaunzēlandē redzētajiem, pirmkārt, super tīri, ar daudz dažādām drošības iekārtām, sieviešu un vīriešu istabas nodalītas pa stāviem, no alcohol zona utt. Līdz ar to arī ir manāms, ka hostelis ir piesaistījis pavisam cita kontingenta cilvēkus, kas vairs nav ceļotāji ar mazu budžetu, bet vairāk darba meklētāji, ģimenes, lielākoties spāniski runājošie. Kārtējo reizi man nepaveicās un neviens no manas istabiņas biedriem nav ieinteresēts runāt ar mani vairāk par tik vien kā “pieklājīgo” hey, sāku jau pie tā pierast, neko darīt.

Tā kā runāt mnav ar ko, jādodās ielās! Kā jau visur esmu iepriekš minējis, Čikāga man patika! Pilsēta ar milzu debesskrāpjiem, parkiem, milzīgu ezeru no austrumiem un protams džezu un blūzu (jā visur kur vien varu, tas ir jāpiemin) Klīstot pa ielām tā vien ap sevi sajutu tādu 30-40to gadu sajūtu, kas liekas nezūdoša, tāpat kā arī pilsētas centra neskaitāmo uzvalkos tērpto cilvēku jūra.

Aviary Photo_130113147728131593

Tā arī pirmais vakars bija klāt un devos atkal uz savu hosteli. Ja istabiņa būtu mazliet slliktākā stāvoklī un aiz sienas kaimiņi būtu dzirdami, es tiešām būtu sajuties kā amerikāņu filmā, jo aiz loga visu nakti nepārtraukti brauca metro (Daļēji atrodas zem zemes, bet centrā visas sliedes ir virs ielām, t.i. gaisā, tādēļ arī visu laiku metro bija dzirdams) papildus arī dēļ šī metro novietojuma, Čikāga man atsauca atmiņā Liberty city (izrunāt ar krievu akcentu) no GTA. Bet tā kā nogurums bija diezgan liels, īpašiu nemaz metro netraucēja.

Jauna diena ir klāt un vējš ir atkāpies,  un arī mākoņu sega ir pazudusi, tā vien šķiet, ka īpaši priekš manis, lai varu kārtīgi izbaudīt pilsētas apskati. Īpaši neiedziļināšos stāstos kas un kā, skatamies labāk bildeš:

Aviary Photo_130113128585231225

Aviary Photo_130113161769722631

Aviary Photo_130113166012424359

Papildus visai jaukajai dienai nolēmu arī sevi palutināt vakarā ar vakariņām kādā no lokālajām ēstuvēm, kā nekā Čikāga sevi sauc par gastranomijas galvaspilsētu.. Tā nu iegriezos vietā ar nosaukumu Millers Pub, jo gribējās arī labu alu nodzerties. Man par pārsteigumu no pub tur maz kas bija redzams, vismaz iekārtojuma ziņā, tas izrādījās vidēja līmeņa restorāns, vienīgi alus izvēle priecēja, 20 izlejamie ali un 70 dažādi pudeļu ali, sākot no ASV un beidzot ar Beļģu aliem. Un ko gan lai citu pasūta, ja ne to, kur amerikāņi liekas specializējušies visvairāk – ribiņas. Tā nu izvēlējos Canadian baby pork bbq ribs, un sāku ar vietējo ipu, lai pēc tam pārietu uz ko tumšāku un smagāku. Jāsaka, ka ieraugot atnesto porciju sajutos slikti un labi vienlaikus, slikti, jo radās tāda sajūta, ka viens pats apēdīšu veselas cūkas ribiņas, jo porcija bija patiešām milzīga, vienīgi tas, ka visu dienu neko nebiju ēdis, ļāva man viņu piebeigt, lai gan amerikā normāla prakse ir neapēsto ņemt līdzi uz mājām un tā izvēlējās darīt ļoti daudzi restorāna apmeklētāji.

Gribēju gan izteikties par kaut ko citu, liekas iepriekš jau biju minējis, ka visur valdošais uzskats par ameriku, kā sūdīga alus valsti, ir stipri maldinošs, un balstīts uz vienīgi Budweiser nedzeramību. Pēdējos gadus šajā valstī rodas neskaitāmi daudz mikro alusdarītavu, kas rada patiešām izcilus alus, kuru cena ir ļoooooti patīkama. Jācer, ka kādreiz tomēr arī Latvijā sapratīs, ka pasaulē ir ne tikai lāgeri, bet ļoti daudz dažādu garšīgu alu. Man protams liels prieks par amerikas dažādajiem aliem, kuru dažādību mēģinu nomēģināt pie katras iespējas. Liekas, ka Čikāgā sanāca noprovēt pagaidām labāko Stout un Porter tipa alu, par eiliem nemaz nerunājot.

Diemžēl bildes pakautrējos uzņemt no lokāla, jāpiemin tikai tas, ka Jaunzēlandes alus nosaukumu dažādība bija vien bērna šļupsti pret amerikāņu izdomu.

Pašā raksta nobeigumā vēl gribēju pieminēt, ka sevis lutināšana ar to vien nebeidzās, sanāca iegriezties arī Buddy Guy Legends blūza klubā, kur pats misters Buddy Guy reiz pa reizei mēdz uzkāpt uz skatuves iepriekš nebrīdinot. Man par diemžēl nepaveicās viņu redzēt dzīvajā, toties izdevās paklausīties ļoti interesantu džemu, jo pirmdienās viņiem ir atvērtā skatuve, nāc ar savu instrumentu un džemo. Tā vien pirksti kratījās ritmā un bija tik žēl, ka ģitāras maģiju esmu atklājis tik vēlu, būs lielāka iedvesma mājās praktizēties.

Aviary Photo_130113141069423513

Tā arī visas trīs dienas vēja ātrumā paskrēja un pienāca laiks doties tālāk, šoreiz uz Lansingu, kur atrodos arī šobrīd. Par to kādēļ Lansinga un kā man te klājās, nākamreiz…

Aviary Photo_130113136349129079

Advertisements
 

Uz Ziemeljiem un atpakalj March 11, 2013

Filed under: Ceļojums — poriec @ 3:06 am
Tags: , , , ,

Nu ko, beidzot pienaacis arii mans laiks atskaitiities ne tikai dazhaas veestulees bet arii siikaak par to kas tad pirmajaa celojuma nedeeljaa noticies. Piedoshanu ka bez garumziimeem, bet nu esmu iekliidis interneta kafejniicaa un uzkraajot speekus naakamajaam dienaam, izdomaaju izpausites rakstiski.    Protams, zinu jau zinu, ka manas veestules bijushas ljoti nesakariigas un gruuti uztveramas, jo rakstiitas steigaa un lielaa priekaa… Taapeec izklaastiishu pamatiigaak visu kas ar mani noticis pa sho laiku. Diemzheel jaaatziist, ka protams savaa steigaa esmu aizmirsis panjemt vadu, lai ieliktu arii kaadu bildi, bet nu nekas, par laimi Jaunzeelandee vajag tikai paprasiit un tev taps dots, bildes tomeer papildinaas sho bloga ierakstu!

Taatad sen senos laikos, pirms veel Janzeelandes ziemelji bija sasniegti, kaads latvieshu jaunietis agraa riitaa, ok ok nemaz tik agrs nebija, saules gaismas apspiideets tuvojaas Auckland krastiem, lai peec saapiigaam atvadaam no Lindas dotos pasaulee savu laimi mekleet. Par Auckland neko labu nevaru pateikt – peleeks betona monstrs ar milzu transporta sisteemu, kuras deelj stopeeshana no pilseetas ir neiespeejama. Par laimi pateicoties hitchwiki (nee vinji man nemaksaa par reklaamu) celjsh uz kurieni doties bija zinaams, par nelaimi sabiedriskais transports sheit ir sasodiiti daargs, jo lai izbrauktu mazliet aaraa no Auckland naacaas skjirties no gandriiz 5 Ls… Bet par laimi stopeeshana no mana saakumpunkta – Orewa, kaa jau hitchwiki (nee nopietni, shii nav reklaama) soliija, nesagaadaaja nekaadas problemas. Pirms stopeeshanas saakshanas, kaads iirs pieteicaas nofocheet manu laimiigo gjiimi:

 

IMG_0110

Vinja ieteikumam palikt uz vietas un mekleet kaadu kiwi liigavu, jo nekas nevarot buut labaaks par Jaunzeelandi, nepaklausiiju un devos uzsaakt savas stopeeshanas gaitas. Izveidoju uzrakstu – north un devos uz celja. Peec shoferu pasivitaates izskatiijaaas, ka uzraksts nestraadaa, taapeec njeemos tikai iikshkjot. Eureka! pirmais shoferis ir nostopeets un dodos uz ziemeljiem. Vispaar mazai atkaapei pastaastiishu, ka liidz shim stopeeshana vispaar nav sagaadaajusi probleemas un ilgaakais laiks uz celja gaidot auto ir bijis labi ja 20 minuutes, plus visi cilveeki ir nenormaali atsauciigi un runaatiigi, it seviskji uzzinot, ka esmu no Latvijas…

OK, taatad turpinamn, esmu ieradies mazpilseetaa Warkworth, kur vieteejaa informaacijas centraa savaacu kaudzi ar karteem un dodos stopeet taalaak. Paaris minuutes un esmu auto, kura vadiitaajs ir veiksmiigs biznesmenis, agros 30mit un kursh ir aizraavies ar misticismu, astronomiju un cilveeka pashizzinaashanu, taa nu mums sanaak ljoti interesanta diskusija par pasaules uzbuuvi, liidz izstaastu, ka dodos veikt paargaajienu netaalaa mazpilseetaa, uz kuru vinjsh mani piesakaas aizvest, peec kaada laika apprasoties, vai man nav iebildumu, ja vinjsh arii pievienojas paargaajienam, jo tur neesot bijis, kas tad man, vieglaak, jo lielo somu varu atstaat auto un doties paargaajienaa ar mazo mugursomu. Taa nu veel papildus 3h patiikamas diskusijas aizrit nemanot, liidz esam jau auto un dodamies uz Whangarei. Kad nonaakam tur, saak mazliet smidzinaat un mans shoferiitis atvainojas, ka nevar piedaavaat man naktsmaajas, bet iespiezh rokaa 100 dolaarus (45Ls) un iesaka atrast kaadu viesniicu, kur paarnakshnjot. Taa nu pirmo nakti pavadu kempinga naminjaa un klausos lietus buukshkjinaashanu pa maajinjas jumtu. Protams esmu neizskaaami prieciigs, cik viss jauki sakaartojies jau pirmajaa celojuma dienaa!

Ok, otraa diena ir klaat, un stopeejot leenaam virzos taalaak, godiigi sakot, aatri virzos, jo visi auto staajas, liidz ar to, stundas laikaa esmu jau Bay of islands, uz kuru mani aizgaadaa patiikams fermeris ar savu gjimeni, veicot 50 km liikumu, jo vinjiem neesot gruuti un esot patiikami iepaziit jaunus cilveekus. Papildus vinji ieminaas, ka reizeem stopeetaaji paliekot pie vinjiem uz paaris dienaam, lai apskatiitu kaa ferma darbojaas, bet taa kaa vinjiem zirgu nav, nav arii manas intereses, taapeec atvados un dodos apskatiit bay of islands, kas ir gana skaista vieta, tikai piesaarnjota ar cilveeku klaatbuutni, taapeec diezgan aatri dodos taalaak…

 

IMG_0123

 

Taalaak stopeejot man pievienojas kaada vaacu meitene, kas arii dodas uz ziemeljiem, un kura ir nesen atlidojusi un dzenaas pakalj saviem draugiem (sheit man radaas jautajaums cik labi ir draugi, ja pat vienu dienu nevar pagaidiit bet dodas celjaa bez vinjas) kas jau ir devushies ar auto uz ziemeljiem. taa nu stopeejam divataa un peec 20 min gaidiishanas apstaajas rent a jucy nomas auto ar paariiti, kuraa meitene ir no austraalijas bet puisis no shveices un kas dodaas uz pashiem ziemeljiem – Cape Reinga. Taa nu nesteidzoties braucam auto, piestaajot visaas pludmalees, kas pa celjam, focheejot, klausoties muuziku, nu vienvaardaskot pavadot labi laiku. Peec paaris stundaam izlaizham vaacieti, kas ir sazinaajusies ar saviem draugiem un noorganizeejusi paarseeshanos un turpinam celju. Taa kaa visu pludmalju apskatiishana aiznjem daudz laika, shajaa dienaa neesam speejiigi sasniegt Cape Reinga un mekleejam vietu kur izguleeties. Aa aizmirsu pastaastiit vinju iznomaataa mashiina ir speciaali paartaisiita celjoshanai un aizmuguree ir ledusskapis, pliitinja, izlietne, auto vidus paartop par gultu, vieniigi Jaunzeelandee nevar guleet kur pagadaas, bet vajag guleet kempingvietas, (tas peec vinju domaam, es buutu guleejis kur pagadaas) taapeec mekleejam kempingvietu un veiksmiigi atrodam, valsts buuvetu, kuraa it kaa katru dienu ierodas reindzhers, bet paareeja laikaa, vienkaarshi jaapanjem lapinja, jasamaksaa 10 dolaari un jaaatstaaj speciaalaa urnaa, protams, mees to nedariijaam un kempingaa guleejaam par velti, lai ar gaismu pazustu no turienes, aa aizmirsu pastaastiit, naktii devaamies copee! Juuraa uz astonjkaaja eesmas nokjeeraam kko liidziigu forelei, kas vispaar ir kkas neizskaidrojams, bet bija garshiigi.

 

IMG_0134

 

Taa nu naakamajaa dienaa sasniedzaam Jaunzeelandes ziemelju punktu, kursh bija tieshaam taa veerts, lai tur dotos! Skarba daba, pasakaini skati un nemieriiga juura, virs galvas apmaakushaas debesis un visur esoshais veejsh! Vieta, kur juura satiekaas ar okeaanu…

IMG_0143

IMG_0146

 

Pie reizes veel satikaam ieprieksheejaas dienas celjabiedreni no Vaacijas un devaamies taalaak uz dienvidu pusi. Apspriedos ar maniem autovadiitaajiem, ka mnebija iebildumu, ka palieku ar vinjiem veel vienu dienu, jo muusu celji sakrita pilniibaa, godiigi sakot vareetu ar vinjiem visu celjojumu veikt, jo vinji arii dodaas uz dienvidu salu un pavadiis gandriiz tikpat laika celjaa cik es, bet nu tad jau nebuutu interesanti. Taa nu apskatiijaam pa celjam veel milzu kaapas, kuras pietiekami labaa kvalitaate nav iemuuzhinaatas, veel lielaako kauri koku pasaulee, un shaadus taadus citus briinumus un otro nakti pavadiijaam liidziigaa kempinga vietaa, kuraa arii nemaksaajaam un treshajaa kopiigi pavadiitajaa dienaa apstaajaamies paaris viina dariitavas un vienaa alus dariitavaa, kaa arii skjeersojaam Auckland, lai nonaaktu salas vidienee. Taa arii pienaaca laiks skjirties, jo vinji devaas uz Coromandel pussalu, bet es izleemu doties uz salas vidieni, jo salas austrumi iipashi nepiesaistiija.

Taa, samaajaamies un prom mani triis dienu celjabiedri bija. Bet es atsaaku savas stopeeshanas gaitas. Aatri vien tiku liidz Te Aroha pilseetai, no kurienes naakamais auto mani atstaaj nekurienee, 15 min attaalumaa no Matamata ciema, ar norunu, ka ja 15 min laikaa nenokjeru nevienu auto, mani aizvediis liidz Matamata, kas ir paarpilna ar tuuristiem, jo tur atrodas izslaveetaa Hobitona, jeb mazais paarpalikums, no Gredzenu paveelnieka filmaa redzeetaas Hobitu dzimtenes, ar paaris eekaam, par kuru apskati jaamaksaa milziiga maksa. Taa nu man par laimi izdevaas nostopeet Bobu, kungu gados, kas devaas maajaas, peec darba nedeeljas. Taa nu Matamata tika atstaata aiz manis un taa vietaa veiksmiigi tiku liidz Taupo pilseetai, atkal diskuteejot par interesantaam teemaam, saakot no Jaunzeelandes importa un eksporta politikas un beidzot ar viinu un alu. Atkal jau man mazliet nepaveicaas, jo Boba deels shajaa nedeeljas nogalee ciemojaas pie vinja un taapeec nesanaaca palikt pie vinja, bet naacas pirmo reizi izbaudiit to, kas ir Backpackers. Taa kaa Bobs uzaicinaaja mani uz vakarinjaam naakamajaa dienaa, izveeleejos palikt pilseetaa veselas 2 naktis. Taa nu atradu Backpackers, samaksaaju savus 12 ls par guljvietu (izveeleejos guleet triisvietiigaa istabinjaa) un devos nezinaamajaa. Nu ko lai saka, sen nebiju bijis kojaas… Princips tas pats, visi dzer, atpuushaas un priecaajaas, tikai man vairs nav 18 un gribaas guleet, ir ierobezhot budzhets alkohola zinjaa un nav iisti veelmes komuniceet, taapeec turpmaak maksaashu vairaak, bet guleeshu viesniicaas 🙂

Bet jaaatziist, ka man atkal paveicaas, jo otrajaa dienaa, manaa istabinjaa ievaacaas havajieshu sieviete taa gados ap 40-45 un kanaadieshu meitene, ap 20 gadu vecumaa, kas bija iepazinushaas kaadaa ieprieksheejaa hostelii un shobriid celjoja kopaa. Iepazinaamies un kopiigi nolikaam hosteli liidz ar zemi, jo izraadaas ka esot forshi un jauki hostelji, man tikai nepaveicaas pirmajaa reizee. Bet labaakais, ka naakamajaa riita vinjas izdomaaja doties paargaajienaa uz Tangariro kalnu, jeb Mordoru, jo tur tika filmeets Gredzenu paveelnieks, taa nu es pievienojos vinjaam un agraa nakamajaa riitaa, peec neguleetas nakts, jo hostelis vienkaarshi varijaas no piedzeerushiem cilveekiem, kas aizveema pusi no toleteem un ta arii neapklusa veel 6os no riita, kad devaamies prom. Taa nu diena izdevaas fantastiska, paargaajiens bija viens no labaakajiem un skaistaakajiem, kuraa esmu bijis, abu sievieshu sabiedriiba bija neatsverama! Zemaak paaris bildes, siekalas patecinaashanai 🙂

 

IMG_0179

IMG_0184

IMG_0186

IMG_0194

IMG_0205

 

Bet diena beidzaas un muusu celji skjiiraas, taapeec atkal biju uz celja un stopeeju, aatri vien tiku liidz manai shii briizha maajvietai – Palmerston north, kuraa atradu virs krodzinja iekaartotu viesniicu par pienjemamu cenu un veel vienu nakti plaanoju sheit pavadiit. Par turpmako – taa kaa pagaidaam Juanzeelandes lielaakaa probleema ir taa, ka nav iisti vietu kur es ar savu guljammaisu vareetu guleet, jo visas celjmalas ir nozhogotas un aiz zhoga aitu apseestas, tad manaa galvaa radaas plaans doties prom no shosejaam un veikt turpmaako celju uz Velingtonu kaajaam – pa Tararua augstieni un peec tam gar pludmali pa speciaalaam paargaajienu takaam, jo tur varot mieriigi nakshnjot, taa vismaz man info centraa soliija. Bet protams zinot savu mainiigo dabu nesolu, ka tieshaam taa arii kaajaam visu to celju veikshu (ap 150 km) jo mana mugursoma tomeer ir sasodiiti smaga (graamatu deelj) bet nu ja izdosies, tad vismaz paaris dienas vareeshu pazust no sabiedriibas un ietaupiit naudu, jo kaa jau zinaams pilseetaas to kaardinaajumu ir tik daudz, ta vien gribaas kaadu alus kausu izdzert, kaadu burgeri apeest un hops jau dienas norma teerinju zinjaa paarsniegta… Lai vai kaa domaaju, ka naakamo zinju gaidiet jau no dienvidu salas…

Turaas un klausamies noskanjai sho: http://www.youtube.com/watch?v=6H8optu9rTU

 

 

Par laimi January 30, 2013

Filed under: Ceļojums — poriec @ 2:05 pm
Tags: , , , ,

Pēc divu stundu neveiksmīgiem mēģinājumiem kaut kā samontēt uzfilmēto materiālu par pirms pāris dienām veiktu pastaigu, pār mani nāca apskaidrība, ka nebūs! Pirmie kucēni ir slīcināmi (kur vispār šāds teiciens ir radies? kāpēc tieši pirmos kucēnus kādreiz slīcināja?) un mana gadījumā īpaši dziļi, kopā ar lielu akmeni, kas nodrošinās to palikšanu dziļumā.

Jā, pirmais kucēns operatora lomā izdevās īpaši drebošs, haotisks un vienkāršiem latviešu vārdiem sakot – sūds. Nav ko tur liegties, bet vismaz nākamreiz būs viegli pārspēt sevi, kā arī šajā gadījumā sanāca vismaz kaut kāds iesākuma temats bloga ierakstam!

Jo stāstīt jau joprojām nav ko īpaši, bet nu tā kā video par to pastaigu izpaliks, pastāstīšu šeit par to.

Tātad, pirms kāda laika uz Waiheke salas tika atklāta skulptūru taka, kas katrus divus gadus tiek rīkota un kas piesaista daudzus atzītus un vēl tikai atzinību gaidošus māksliniekus. Tad nu mākslinieki var izpausties un visas takas garumā, kas vijas gar okeāna krastu, izvieto savus mākslas darbus, žūrija tos vērtē un galvenā balva ir 20 000 dolāru. Tas tā īsumā par pašu taku. Par laimi tas viss ir bezmaksas, tāpēc varējām brīvi doties pa to pēc kārtējās darbadienas noslēguma. Redzēto manuprāt grūti nosaukt par izcilu mākslu, labi, bija daži ļoti interesanti darbi un par laimi vienīgais darbs, kas bija tiešām ļoti interesants, arī saņēma galveno balvu. (otrajā bildē redzamā ēka, kas būvēta tikai no īsiem atgriezuma dēļiem un kurā izvietotas vairākas šūpoles)

Zemāk pievienoju pāris bildes no pašas pastaigas un darbiem, kas bija pietiekami interesanti…

Image

Image

Image

Image

Beigšu šo ierakstu ar tematu, kas ar pastaigu nemaz nav saistāms, bet ir pieminēšanas vērts – tātad vienā vakarā stopējot, no darba mājās (jā, joprojām uzturam sevi formā un dažreiz stopējam mājās) nostopējām kādu sievieti, kas bija ļoti jauka un brauca tieši mums vajadzīgajā virzienā, izkāpjot jau netālu no mājām, nācās secināt, ka Linda ir aizmirsusi savu somiņu auto un līdz ar to arī savu pasi, telefonus, nu un visus iemītniekus, kas mūsdienu  sievietes somiņā atrod savu vietu. Bet man par pārsteigumu viņa pat ne uz brīdi nesatraucās par to, nākamajā dienā pāris reizes pazvanīja uz savu telefonu, bet neviens neatsaucās – līdz pēc divu dienu gaidīšanas vietējā policijas iecirkņa iemītnieki paziņoja, ka somiņa ir pie viņiem, pie reizes vēl paspējot pameklēt googlē kur tad tā Latvija īsti atrodas.. Tāds lūk stāsts, vispār, kādēļ to pieminēju? Tādēļ, ka ne uz brīdi nezuda tā labā sajūta, ka ne jau nu Jaunzēlandē kāds piesavināsies Lindas somiņu, pārāk jauki tomēr te cilvēki. Un par to pārliecināmies ik dienas, gan sagaidot autobusu, kurš pirms reisa sākšanas ierasto OUT OF SERVICE uzrakstu, ir nomainījis pret – YOU JUST LOVE WAIHEKE ISLAND, gan katru dienu darbā sastopoties ar klientiem, kas izrāda neviltotu interesi par mums un Latviju un kas beigās atstāj savu kontaktinformāciju ar uzaicinājumu apciemot viņus.. Tas viss ir te, gandrīz vai paradīzē, kāpēc tikai gandrīz? Jo laime jau nav naudā, satiktajos cilvēkos vai dabas skatos. Mana laime ir draugos un Latvijā, lai arī kāda tā Jums liekas, man tā liekas vislabākā…

 

Jaunumi January 18, 2013

Filed under: Uncategorized — poriec @ 4:03 am
Tags: ,

Parasti esmu ļoti kluss un nerunīgs, kad runa iet par turpmākajiem plāniem, jo man ne sevišķi patīk un padodās tā plānošana, papildus vērā jāņem arī mana dvīniskā mainība un nepastāvība, kas liek plānus mainīt ik stundu. Un tā kā no publicēta plāna būs grūtāk atkāpties, tad nu pastāstīšu par to, kas mums vēl padomā, pirms atgriežamies mājās.

 

Tātad, ja nemaldos, šobrīd atrodamies vistālāk no Latvijas, tālāk vairs nevar un turpmāk tikai tuvosimies mājām. Mājas, mājas, mājas, tas ir tas, kas pēdējā laikā visu laiku sēž prātā un nevaru noliegt, ka velk uz mājām, papildus tam, visādi indivīdi te jau paspējuši apprecēties vai taisās precēties un draugu man nav tik daudz, lai visas kāzas palaistu garām. Vēl jau arī godīgi jāatzīstas, ka ir radusies tāda kā pārliecība par tiem mērķiem, kas jāsasniedz Latvijā dzīvojot. Tā pārliecība parādījās jau kaut kur pie Igaunijas krastiem, esot uz prāmja uz Somiju, bet nu tad gan vēl nevarēja atgriezties. Bet tā kā tā pārliecība nav pārgājusi, tad jau laikam izvēle būs pareizā. Nekonkretizēšu pagaidām kas un kā, vienīgi ir skaidrs, ka kā to sasniegt man nav ne jausmas, pat par darbu nemaz nerunājot, bet tas jau tipiski man, gan viss sastāsies savās vietās.

Pats stāsts par visu ir šāds, ir pirmdiena, esam tikko ieradušies darbā un mazliet ir pietrūcis miega pēdējā laikā, tāpēc pie kafijas krūzes, gaidot maiņas sākumu sākam spriest par to, kas patīk un nepatīk, tad nu izteicos, ka baigi negribās vēl veselu pusgadu palikt uz vietas un gribās ceļot, lai atgrieztos ātrāk mājās. Un kā izrādās šajā jautājumā ar Lindu bijām uz viena viļņa un ātri vien nāca apskaidrība – davaj braucam ātrāk prom uz māju pusi. Tika veikti ātri aprēķini vai ar trīs mēnešos nopelnīto naudu tas būs iespējams un simbolisks rokasspiediens apstiprināja mūsu apņemšanos. 

Diemžēl iepazīstoties sīkāk ar dienvidamerikas piedāvātajām iespējām, nācās to atmest, jo pirmkārt, stopēšana neesot sevišķi ierasta prakse, otrkārt drošība, treškārt malārija, un tuvojas rudens, kad laika apstākļi tur nav tie labākie un visbeidzot izrādās, ka no Kolumbijas uz Panamu nav nemaz tik viegli nokļūt, jonekādi ceļi starp šīm valstīm nav pieejami. Tad nu izvēlējāmies kaut ko citu, par to zemāk.

Labi, tātad galvenais jaunums ir tas, ka ar februāra mēnesi beidzam strādāt, jo pa trim mēnešiem būsim piepelnījušies pietiekami, tad beidzot dodamies nopietni iepazīt Hobitu zemi, lai ar mierīgu sirdi varētu doties uz tekilas dzimteni. No turienes apceļosim apkārtējās centrālamerikas valstis un tad dosimies iekarot pasaules nabu, izdzīvot amerikāņu sapni un ar mierīgu sirdi dosimies mājās. Nu tas viss izdosies tikai tad, ja pierādīsies teorija, ka pasaule ir apaļa…

 

Tāpēc turam īkšķus, ka pasaule ir apaļa, lai varam atgriezties un tad kaut kad ap augusta mēnesi (jā, jā vēl šogad!) tad būs jādodās uz lidostu sagaidīt un gan jau arī kāds nenopietnāks pasākums kādā nopietnā iestādē arī tiks sarīkots.

 

Zemāk pāris bildes no nesenākiem notikumiem:

1. nelegāla ugunskura iekuršana krastmalā pēc labākajiem standartiem – sieviete strādā, vīrietis skatās

Image

2. Bloga autors salejot alkoholu kādai kāzu kompānijai

 

Image

3. Kolēģis mums visu laiku stāstīja, ka dzīvo mājā, kas atrodas kalna galā, mēs neticējām, līdz aizbraucām ciemos…

 

Image

4.Runā, ka šo dzīvnieku Jaunzēlandē esot vairāk kā cilvēku, pagaidām neticās, esam redzējuši tikai pāris

 

Image

 

 

Labi, jaunumi ir pastāstīti, var doties strādāt!

 

5 dienu piedzīvojumi December 23, 2012

Filed under: Ceļojums — poriec @ 9:44 am
Tags: , , , , , ,

Atkal pagājis laiks un ir sakrājies šis tas pastāstāms, mazāk parādāms, jo mana japānu draudzene kaut kādu iemeslu dēļ vairs nefočē tā kā sākumā.

 

Tātad, kā jau visiem nopietniem, pieaugušiem cilvēkiem pienākās, esam līdz pat padusēm iekšā darbā, tā ka mājās esot gribās tikai gulēt un skatīties griestos. Kolēģi gan saka, ka tas mainīsies līdz sāksim saprast kas un kā darbā notiek, tā teikt kļūsim efektīvi, bet man neticās kaut kā. Par darbu nekādi nevaru sūdzēties, jo daru to, kas interesē, pamazām esmu apguvis lielu daļu no nepieciešamajām iemaņām un lielākā daļa ir vairāk vai mazāk skaidra. Vienīgi vēl ar kases aparātu jāsadraudzējas un tad jau tikai jāmočī. Nēdēļā vidēji nostrādājam ap 45-50 stundām, kas nākamajās divās nedēļās solās pieaugt, jo sakarā ar svētkiem vietējie nevēlas strādāt un tieši tādās reizēs noder imigranti, kas priecājās par pusotru stundas samaksu svētku laikā. Tāpēc arī mēs esam priecīgi, ka varēsim strādāt jo šogad no svētku sajūtas nav nekā, ir pilnīgs tukšums šajā sakarā, jo Jaunzēlandē pat eglītes nav, kādi tad vairs svētki???

 

DSCN5795

 

Tā, kas vēl noticis pa šo laiku, ak jā, pareizi, hronoloģiskā secībā jāstāsta:

 

Bijām darba ziemassvētku ballē, kura norisinājās pludmalē ar kaudzi junk food, alus un vīniem. Vakars izvērtās ļoti jautrs un spēcīgākie pievakrē pārcēlās uz restorāna menedžeres mājām (protams arī mēs) lai svinētu tālāk, tu kā atklājums nāca dzeršanas spēle – Ring of fire, kas visus padarīja daudz skaļākus un jautrākus, nu ja un tad jau bija jādodas mājās, jo nākamajā dienā bija liels plāns, par seniem laikiem apmeklēt kinoteātri.

 

Tā, klāt ir galvassāpes un nākamā diena, kas solās būt ļoti nepatīkama, jo galva taču sāp! Par pirmo dienas daļu nav pat vērts stāstīt, tāpēc pievērsīšos kinoteātrim. Twitterī jua minēju ka tas bija lieliskākais kinoteātris pasaulē, tā arī bija, jo kinoteātris ir ļoti mazs, aptuveni 50-60 vietīgs un tajā ir tikai vietējo saziedoti dīvāni (kaut kur dzirdēts stāsts, ne?) kuros var ērti sēdēt, pat spilventiņi ir piemeklēti. Papildus tam visam, drīkst nākt ar savu ēdienu un ēst kaut vai kotletes ar sautētiem kāpostiem. Vēl labāku visu padara tas, ka pēc pirmās stundas ir 5 minūšu pārtraukums, kurā var izmantot labierīcības vai arī nopirkt kādu dzērienu vai ēdienu, nu tā forši, nu! Noskatījāmies mēs Hobitu, jo kā gan to var nedarīt, dzīvojot Jaunzēlandē, bet nu ko lai saka, filma gara un būs vēl divas laikam, tā ka nu Džeksona kungam laikam grūti būtu īsfimu sataisīt.

 

DSCN5837

 

Tas arī gandrīz viss no stāstāmā, jo pārējās dienas aizņēma būšana darbā un dusmošanās uz autobusiem, jo šonedēļ vietējais pārvadātājs dod mums mājienus, ka pēdējais laiks iegādāties mašīnu (ko mēs arī janvārī izdarīsim) jo veselas četras reizes šonedēļ autobuss vai nu neanāca, vai arī nezināmu iemeslu dēļ nomainīja maršrutu (Rīgas Satiksme var uzsist sev uz pleca, viņi ir tikai otrs sliktākais pārvadātājs) un tā kā mēs izmantojam tikai pēdējos busus, lai tiktu mājās, nekas cits neatliek, kā mājās doties kājām, es jau nesūdzos, skaisti skati, zvaigžņotas, ļoti zvaigžņotas debesis, bet no darba līdz mājām ir mazliet vairāk kā stundas gājiens…

 

Tāpēc tagad esam jau izdarījuši mazu lietu, lai viss labotos – esam pārvākušies 50 metrus tuvāk darbam. Tāpēc šobrīd vairs nedzīvojam vieni, bet dalam māju ar divām meitenēm no dienvidamerikas un pašu saimnieci- Raewin. Pagaidām esam  šeit tikai vienu nakti, bet izskatās, ka viss būs lieliski, nu vismaz manā gadījumā, jo man ir tā laime gulēt aptuveni 10 kvadrātmetrus lielā istabiņā, kura ir pārbāzta ar dažādiem mūzikas instrumentiem, sākot ar sintezatoru un beidzot ar eksotiskiem dienviamerikas pamatiedzīvotāju mūzikas rīkiem, kurus es drīkstu izmantot kad vien vēlos, vienīgā problēma, ir tas, ka manī jau parādās vēlme apziest savu seju dažādās krāsās un ne tikai spēlēt be arī dzīvot kā dienvidamerikas pamatiedzīvotājam…

Vēl noteikti jāpiemin mans lieliskais skats, jo dzīvoju tādā kā tornī (Linda droši vien ļoti dusmojas uz mani, jo zinu, ka viņa ļoti gribētu dzīvot tornī) un tikai uz vienu debesspusi manai istabai nav logu. Vienkārši pasakaini. Godīgi sakot domāju, ka tikai paeicoties istabai šodien atradu iedvesmu uzrakstīt kaut ko.

 

DSCN5843

 

Tad nobeigšu ar vasarīgu Ziemassvētku sveicienu visiem! Turaties cieši, jo tā siltāk!

 

 

 

Saules apspīdēts December 18, 2012

Filed under: Ceļojums — poriec @ 9:11 am
Tags: , , ,

 

Ir pagājis nepiedodami liels laika posms kopš pēdējā bloga ieraksta, bet man ir daudz ļoti labu atrunu.

 

DSCN5722

 

Pirmkārt, dzirdētās baumas par to, ka ar internetu Jaunzēlandē tā sūdīgāk izrādījās patiesas un savu x limitu iztērējām jau 10. decembrī. Protams, slikti, ka nesanāk saņemt ziņas no draugiem un radiem, bet no otras puses uzreiz parādījās vairāk laika grāmatu lasīšanai.

 

Otrkārt, tā kā jau divas nedēļas cītīgi strādājam, iedvesma rakstīt parādās visnepiemērotākajā laikā, un neesmu drošs, ka priekšniecība būtu laimīga, ja es sāktu aprakstīt salvetes, tualetes papīru…

 

Tā kā lielāko ikdienas laiku šobrīd aizņem darbs, pastāstīšu mazliet par to. Tātad skaitos es šeit bārmenis, bet aiz bāra letes pagaidām esmu pavadījis gaužām maz laika. Godīgi sakot arī nesaprotu ko īsti vadība sagaida no manis, jo pēdējās nedēļas laikā visu laiku esmu kopā ar viesmīļiem un kārtīgi mīlu un izdabāju viesiem uzpildot glāzes un pienesot ēdienus, vienīgi ēdienu pasūtījumus nepieņemu, jo ēdienkartes gudrībās netieku apmācīts, nu tā jocīgi kopumā. Bet tad jau redzēs kā būs turpmāk.

 

Beidzot arī esam saņēmuši savus nodokļu maksātāja numurus un tagad gaidīsim katru trešdienu, kad mūsu kontos ieripos iknedēļas alga. Papildus jāpiebilst, ka mūsu klusi lolotais sapnis par to, ka dzīvosim tikai no “čajiem” un pārējā alga tiks atlikta priekš Dienvidamerikas, darbojas! Tas ļoti atvieglo turpmākos plānus…

 

Kas vēl? Ak, jā vispār ikdienā Jaunzēlandē gandrīz  nevar dzirdēt cilvēkus lamājoties un arī ja viņi lamājas, tad neko par shit smagāku neizdodas dzirdēt, vienīgais izņēmums ir piektdienu un sestdienu vakari, kuros mums parasti sanāk pievienoties alkobusam, kur var dzirdēt pilnīgi visu… Kas ir alkobuss? Pēdējais buss, kas izvadā cilvēkus no pēdējā prāmja, kas pienāk no Ouklendas. Principā labākais laika kavēklis, jo pagriezienos parasti kāds izveļas no sava beņķa un skaļi lamājas tad, kad ir nokavējis savu pieturu…

 

Ā un pirmajās brīvajās dienās ar mājas īpašnieku Bobu devāmies urban fishing, jeb vieglākajā zvejā, kurā esmu piedalījies. Tātad, mēģināšu pastāstīt kā tas izskatās. Aizejam uz pludmali, paņemot līdzi ekipējumu – torpēdai līdzīgu ierīci, aprīkotu ar gps, kurai tiek piestiprināta aukla un kura tiek palaista okeāna plašumos, aptuveni 1-2km no krasta. Paralēli auklai izvijoties tiek piestiprināti atsvari un daudz āķu ar ēsmu. Nu un tad, kad mērķis ir sasniegts varam laiku veltīt peldei vai pastaigai un pēc aptuveni 30 minūtēm sākam ietīt auklu. Arī tas tiek darīts automātiski tikai nospiežot pogu, vienīgā lieta, kas pagaidām ir jādara rokām – jāsavāc loms. Mūsu gadījumā nepaveicās – viena zivs, aptuveni 1.8 kg svarā, kuras nosaukumu nemāku iztulkot, bet garšīga gan bija!

 

DSCN5751

 

DSCN5765

 

Bobs arī izrādīja salas interesantākos objektus, jāpiemin brīvībā dzīvojošu vistu baru, kas ir okupējušas nacionālā parka teritoriju. Forši, ja “čaju” naudas plūsma aptrūksies, zināšu kur iet medībās…

 

Vēl viena lieta, kas ir pieminēšanas vērta – atkal esmu mājā, kurā ir TV, un tas ir tāds laika zaglis un pilnīgi nevajadzīga rotaļlieta. Kur jau tas laiks, kā nebiju skatījies mtv, kurš man par pārsteigumu no mūzikas kanāla ir pārvērties par kanālu, kurā tiek translēts viss, kas man šajā pasaulē liekas sabojāts. Jā jā zinu, ka izklausos kā vecs opis tagad, bet būsim godīgi, jaunatne saskatās tos sūdus un ņem par piemēru…

 

Tā kā būtu jābeidz šis raksts, bet ne uz tādas nots. Iesaku izlasīt – Patti Smith (rokenrola bērns, kura ir radījusi daudz ko ievērības cienīgu, gan lasāmā gan klausāmā veidā) stāsta par to, kā viņa un viņas draugs izsitās. Laba lasāmviela par to, ka dzīvē nākas darīt daudz ko un paciest daudz ko, lai piepildītu savu sūtību. Tātad Patti Smith – Just Kids. Un neuzdrošinieties lasīt latviešu valodā, jo to, kādā valodā grāmata ir uzrakstīta, nevar iztulkot!

 

Lai nobeigtu pavisam skaisti, un Jums rastos absolūta skaudība – jāpiemin, ka Jaunzēlandē tikko sākās zemeņu sezona un veikali ir pilni ar tām!

 

DSCN5780

 

 

 

 

 

200 pakāpieni virs okeāna(zemes) December 5, 2012

Filed under: Ceļojums — poriec @ 10:28 am
Tags: , , , , , , ,

Tā kā Linda jau ir izstāstijusi par musu piedzīvojumiem Taivānā, (paldies vēlreiz Lienei) un arī mazliet par Jaunzēlandi, man atliek tikai pastāstīt savas domas par šo nostūri.

 

Tātad dreboši ieradāmies Jaunzēlandes lidostā, jo bija dzirdēti visādi šausmu stāsti par to, ka cilvēki netiek ielaisti valstī dažādu sīkumu dēļ. Par laimi mums, Jaunzēlandes ierēdņi neko bīstamu mūsu personībās nesaskatīja un mierīgi iesoļojām valstī, par kuru kādreiz bērnībā daudz sapņoju, bet kas vienmēr likās kā nesasniedzams sapnis.

 

 

Un godīgi jāsaka, ka pēc pirmajām 3 dienām šī vieta pilnībā atbilst visiem bērnības sapņiem! Pirmām kārtām cilvēki, kuru laipnība, smaidi un joki, uzlabo jebkura cilvēka omu, un tas jau no paša rīta, sēžoties autobusā, kurā šoferis visu ceļu sarunājas ar pasažieriem un plēš jokus. Vēl kāds piemērs – klīdām pa salu meklējot vienīgo lielveikalu un tā kā nevarējām to atrast, iegriezāmies mazā ceļmalas bodē, lai apprasītos kur mums doties. Sarunas laikā kāda sieviete pienāca un pieteicās mūs aizvest jo pati dodās uz veikalu. Pēc īsas sarunas devāmies veikalā un kundze piedāvāja arī mūs mājās aizvest, kaut gan viņai pa ceļam tas noteikti nebija. Un tādi ir visi šejienes cilvēki, atvērti pret visu un visu uztver ar smaidu. Šodien vēl dodoties no darba mājās, pusceļu tikām aizvesti pateicoties jaukam kolēģim un otro nolēmām stopēt. Pēc 5 minūšu gaidīšanas ome ar rozes zariem (droši vien tā bija kāda cita puķe, bet es jau nezinu) vienā rokā apstājās un aizveda mūs līdz pat mūsu mājas slieksnim, pa ceļam pastāstot, ka tikko nopirkusi lielāku mašīnu un beidzot varot normāli stopētājus ņemt, jo visu laiku bijis stopētājiem viņas mazajā auto jāspiežās…

 

Arī daba, šeit neliek vilties, jo apkārt esošie kalni ir apauguši ar bieziem mežiem vienā salas pusē, bet otrā ir apstādīti ar vīnogulājiem, pa kuriem bariem klīst pīles, kas no neviena nebaidās, zemienēs ganās aitu bari un noteikti kaut kur arī skraida kivi putni…

 

DSCN5672

 

Cilvēki tiešām mēģina dzīvot tā, lai maksimāli maz ietekmētu dabas ritmu, protams viss tiek šķirots un pārstrādāts, bet vispārsteidzošākais manuprāt ir tas, ka neskatoties uz Waiheke 10 000 iedzīvotājiem, šeit nav kanalizācijas un viss ūdens uz salas tiek iegūts savācot lietusūdeni.

 

Arī mūsu jaunā mājvieta uzkrāj lietusūdeni un ne tikai, tā arī piedāvā neaprakstāmu skatu uz okeānu, kā arī tikai 200 pakāpienus zemāk, piedāvā nopeldēties. Un tas viss tikai pateicoties veiksmīgām dzīves sakritībām un Lindas lielajai mutei (lasīt kā lielai draudzētiesgribēšanai)

 

DSCN5698

 

Skaidrs ir viens, Jaunzēlandē nav iespējams nosēsties, visu laiku sanāk lidot un augstu, 200 pakāpienus virs zemes.

 

P.S. Kā jau iepriekš bijām noskaidrojuši, Jaunzēlandē tiešām ir problēmas ir internetu, ātrums jau ir, bet apjoms gan ir ierobežots, tā kā kādreiz arī pie mums bija, mēnesī zem 1gb… Tā ka bildes daudz nevar likt, jātaupa apjomi…