poriec

A trip around the world

Par laimi January 30, 2013

Filed under: Ceļojums — poriec @ 2:05 pm
Tags: , , , ,

Pēc divu stundu neveiksmīgiem mēģinājumiem kaut kā samontēt uzfilmēto materiālu par pirms pāris dienām veiktu pastaigu, pār mani nāca apskaidrība, ka nebūs! Pirmie kucēni ir slīcināmi (kur vispār šāds teiciens ir radies? kāpēc tieši pirmos kucēnus kādreiz slīcināja?) un mana gadījumā īpaši dziļi, kopā ar lielu akmeni, kas nodrošinās to palikšanu dziļumā.

Jā, pirmais kucēns operatora lomā izdevās īpaši drebošs, haotisks un vienkāršiem latviešu vārdiem sakot – sūds. Nav ko tur liegties, bet vismaz nākamreiz būs viegli pārspēt sevi, kā arī šajā gadījumā sanāca vismaz kaut kāds iesākuma temats bloga ierakstam!

Jo stāstīt jau joprojām nav ko īpaši, bet nu tā kā video par to pastaigu izpaliks, pastāstīšu šeit par to.

Tātad, pirms kāda laika uz Waiheke salas tika atklāta skulptūru taka, kas katrus divus gadus tiek rīkota un kas piesaista daudzus atzītus un vēl tikai atzinību gaidošus māksliniekus. Tad nu mākslinieki var izpausties un visas takas garumā, kas vijas gar okeāna krastu, izvieto savus mākslas darbus, žūrija tos vērtē un galvenā balva ir 20 000 dolāru. Tas tā īsumā par pašu taku. Par laimi tas viss ir bezmaksas, tāpēc varējām brīvi doties pa to pēc kārtējās darbadienas noslēguma. Redzēto manuprāt grūti nosaukt par izcilu mākslu, labi, bija daži ļoti interesanti darbi un par laimi vienīgais darbs, kas bija tiešām ļoti interesants, arī saņēma galveno balvu. (otrajā bildē redzamā ēka, kas būvēta tikai no īsiem atgriezuma dēļiem un kurā izvietotas vairākas šūpoles)

Zemāk pievienoju pāris bildes no pašas pastaigas un darbiem, kas bija pietiekami interesanti…

Image

Image

Image

Image

Beigšu šo ierakstu ar tematu, kas ar pastaigu nemaz nav saistāms, bet ir pieminēšanas vērts – tātad vienā vakarā stopējot, no darba mājās (jā, joprojām uzturam sevi formā un dažreiz stopējam mājās) nostopējām kādu sievieti, kas bija ļoti jauka un brauca tieši mums vajadzīgajā virzienā, izkāpjot jau netālu no mājām, nācās secināt, ka Linda ir aizmirsusi savu somiņu auto un līdz ar to arī savu pasi, telefonus, nu un visus iemītniekus, kas mūsdienu  sievietes somiņā atrod savu vietu. Bet man par pārsteigumu viņa pat ne uz brīdi nesatraucās par to, nākamajā dienā pāris reizes pazvanīja uz savu telefonu, bet neviens neatsaucās – līdz pēc divu dienu gaidīšanas vietējā policijas iecirkņa iemītnieki paziņoja, ka somiņa ir pie viņiem, pie reizes vēl paspējot pameklēt googlē kur tad tā Latvija īsti atrodas.. Tāds lūk stāsts, vispār, kādēļ to pieminēju? Tādēļ, ka ne uz brīdi nezuda tā labā sajūta, ka ne jau nu Jaunzēlandē kāds piesavināsies Lindas somiņu, pārāk jauki tomēr te cilvēki. Un par to pārliecināmies ik dienas, gan sagaidot autobusu, kurš pirms reisa sākšanas ierasto OUT OF SERVICE uzrakstu, ir nomainījis pret – YOU JUST LOVE WAIHEKE ISLAND, gan katru dienu darbā sastopoties ar klientiem, kas izrāda neviltotu interesi par mums un Latviju un kas beigās atstāj savu kontaktinformāciju ar uzaicinājumu apciemot viņus.. Tas viss ir te, gandrīz vai paradīzē, kāpēc tikai gandrīz? Jo laime jau nav naudā, satiktajos cilvēkos vai dabas skatos. Mana laime ir draugos un Latvijā, lai arī kāda tā Jums liekas, man tā liekas vislabākā…

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s