200 pakāpieni virs okeāna(zemes)

Tā kā Linda jau ir izstāstijusi par musu piedzīvojumiem Taivānā, (paldies vēlreiz Lienei) un arī mazliet par Jaunzēlandi, man atliek tikai pastāstīt savas domas par šo nostūri.

 

Tātad dreboši ieradāmies Jaunzēlandes lidostā, jo bija dzirdēti visādi šausmu stāsti par to, ka cilvēki netiek ielaisti valstī dažādu sīkumu dēļ. Par laimi mums, Jaunzēlandes ierēdņi neko bīstamu mūsu personībās nesaskatīja un mierīgi iesoļojām valstī, par kuru kādreiz bērnībā daudz sapņoju, bet kas vienmēr likās kā nesasniedzams sapnis.

 

 

Un godīgi jāsaka, ka pēc pirmajām 3 dienām šī vieta pilnībā atbilst visiem bērnības sapņiem! Pirmām kārtām cilvēki, kuru laipnība, smaidi un joki, uzlabo jebkura cilvēka omu, un tas jau no paša rīta, sēžoties autobusā, kurā šoferis visu ceļu sarunājas ar pasažieriem un plēš jokus. Vēl kāds piemērs – klīdām pa salu meklējot vienīgo lielveikalu un tā kā nevarējām to atrast, iegriezāmies mazā ceļmalas bodē, lai apprasītos kur mums doties. Sarunas laikā kāda sieviete pienāca un pieteicās mūs aizvest jo pati dodās uz veikalu. Pēc īsas sarunas devāmies veikalā un kundze piedāvāja arī mūs mājās aizvest, kaut gan viņai pa ceļam tas noteikti nebija. Un tādi ir visi šejienes cilvēki, atvērti pret visu un visu uztver ar smaidu. Šodien vēl dodoties no darba mājās, pusceļu tikām aizvesti pateicoties jaukam kolēģim un otro nolēmām stopēt. Pēc 5 minūšu gaidīšanas ome ar rozes zariem (droši vien tā bija kāda cita puķe, bet es jau nezinu) vienā rokā apstājās un aizveda mūs līdz pat mūsu mājas slieksnim, pa ceļam pastāstot, ka tikko nopirkusi lielāku mašīnu un beidzot varot normāli stopētājus ņemt, jo visu laiku bijis stopētājiem viņas mazajā auto jāspiežās…

 

Arī daba, šeit neliek vilties, jo apkārt esošie kalni ir apauguši ar bieziem mežiem vienā salas pusē, bet otrā ir apstādīti ar vīnogulājiem, pa kuriem bariem klīst pīles, kas no neviena nebaidās, zemienēs ganās aitu bari un noteikti kaut kur arī skraida kivi putni…

 

 

Cilvēki tiešām mēģina dzīvot tā, lai maksimāli maz ietekmētu dabas ritmu, protams viss tiek šķirots un pārstrādāts, bet vispārsteidzošākais manuprāt ir tas, ka neskatoties uz Waiheke 10 000 iedzīvotājiem, šeit nav kanalizācijas un viss ūdens uz salas tiek iegūts savācot lietusūdeni.

 

Arī mūsu jaunā mājvieta uzkrāj lietusūdeni un ne tikai, tā arī piedāvā neaprakstāmu skatu uz okeānu, kā arī tikai 200 pakāpienus zemāk, piedāvā nopeldēties. Un tas viss tikai pateicoties veiksmīgām dzīves sakritībām un Lindas lielajai mutei (lasīt kā lielai draudzētiesgribēšanai)

 

 

Skaidrs ir viens, Jaunzēlandē nav iespējams nosēsties, visu laiku sanāk lidot un augstu, 200 pakāpienus virs zemes.

 

P.S. Kā jau iepriekš bijām noskaidrojuši, Jaunzēlandē tiešām ir problēmas ir internetu, ātrums jau ir, bet apjoms gan ir ierobežots, tā kā kādreiz arī pie mums bija, mēnesī zem 1gb… Tā ka bildes daudz nevar likt, jātaupa apjomi…