poriec

A trip around the world

Mana Parīze November 16, 2012

Filed under: Ceļojums — poriec @ 9:00 am
Tags: , , ,

Nezinu vai tas ir pateicoties Parīzē esošajam gaisam, apkārt valdošajai mākslinieciskajai gaisotnei vai vienkārši zvaigžņu stāvoklim, bet pēdējās dienās ir sakrājies sakāmais un arī stāstāmais. Un tā kā pēdējā laikā arī cīņā par vienīgo datoru un saldo miegu, Linda izvēlas otro, man tiek iespēja izteikt sevi rakstiskā veidā, visas nakts garumā. (rakstos naktīs, publicējos rītos)

 

Liekas, ka beidzot es ari esmu saņēmies drosmi, lai pateiktu, ko tad es īsti domāju par Parīzi. Pirms tam pastāstīšu ko mēs līdz šim esam apskatījuši.

 

 

Vispār jasāk ar to, ka pateicoties Saki, mums ir mājas netālu no Parīzes centra, klusā guļamrajonā ar lielisku namatēvu Džulianu, pie kura varam palikt cik ilgi vien vēlamies. Pārāk ilgi gan uz viņa grīdām gulēt negribās, tāpēc Parīzē paliksim vēl tikai pāris dienas.

 

Dienas pavadām kā jau kārtīgiem tūristiem pieklājās, vazājoties pa pilsētu un fočējot visu, kas kustās un nekustās, Linda ir satikusi jau vairākus tukstošus savu radinieku no Japānas un klusi sasveicinās ar tiem spiežot fotoaparāta knipsēšanas pogu…

 

Protams esam bijuši pie Eifeļa torņa, kas pārsteidza ar to, ka nemaz tik liels nav, kā biju to iedomājies un kaut kā nezinu, nekādu īpašo iespaidu neatstāja, teiksim tā – nelikās nekas īpašs, noteikti ne tā lieta, kuras dēļ doties uz Parīzi.

 

 

Pirms stāstīt par pārējām lietām, gribēju pateikt, ka Francijā ir viena perfekta lieta, kas manuprāt būtu jāievieš visās ES valstīs – tātad visi bezdarbnieki, kā arī tie, kas ir līdz 25 gadu vecumam, lielāko daļu muzeju var apmeklēt par velti un vecuma ierobežojums attiecas uz visiem ES pilsoņiem, ne tikai francūžiem. Mums visiem paveicās, ok man nē, jo gadi tā kā neļāva nekur tikt bez maksas, bet tāpat vienīgi Luvrā samaksāju par ieeju, visās pārējās vietās parādīju savas autovadītāja tiesības un tiku iekšā par velti, Franči nekādus liekus jautājumus neuzdeva, jātēlo tikai, ka Tev tā brīvbiļete pienākas. Jā, starp citu, ja nemaldos, mums vienmēr ir stāstīts, ka šīs autovadīšanas tiesības, kas mums ir tagad, skaitās “eiropas standarts” bet kad te ar draugiem par to runājām, izrādījās, ka Francijā tādu nav un neviens arī tādas netaisās ieviest.

 

Tā, Eifeļa tornis pieminēts, kārta Luvrai. Tiešām milzīga dārgumu lāde, kuru vienā dienā neizstaigāt, tāpēc man atvēlētajā laikā apskatīju to, kas mani vairāk interesēja, Senā Ēģipte, Grieķija, Islams, protams Monas kundzei arī uzmetu aci. Kopsavilkumā jāsaka, ka bija diezgan interesanti, pagāja diezgan liels laiks, līdz sāku normāli orientēties, jo viss tur sadalīts trīs daļās un katra daļa sastāv no trim stāviem. Pašās beigās vēl izdevās atrast nodaļu, kurā tika izstādīti Amerikas, Austrālijas un Okeānijas valstu senākie mākslas darbi. Tas gan man sagādāja lielu vilšanos, jo tik lielai pasaules daļai Luvra veltīja vien pāris kvadrātmetrus no sevis. Bet tur redzētie darbi atstāja vislielāko iespaidu uz mani. Kapēc? Tāpēc, ka pavisam savādāki, nekā vecajā Eiropā, zemāk šis tas tieši no turienes:

 

 

 

Nākamā pietura – Triumfa arka un Elizejas lauki. Hmm Elizejas lauki smirdēja pēc naudas, pēc kapitālisma un visa tā, kas man liekas šajā pasaulē nepareizs. Pati Triumfa arka – kā piemineklis interesanta, bet nenormāli pārbāzta ar tūristiem, kas vēls uzkāpt arkas augšā un nofotografēt apkārtni, līdz ar to, man nelikās īpaši baudāma.

 

Ejam tālāk un dodamies uz mākslinieku rajonu, jeb Monmartu, kas liekas ir arī Parīzes senākā daļa. Šajā vietā tiešām varēja sajust vecos laikus, ar maziem veikaliņiem, pilnām ielām mākslinieku, kas piedāvā uzzīmēt cilvēku portretus, ka arī tiem, kas pārdod savus mākslas darbus. Kopā sajaucoties dažādiem mākslas stiliem un tautībām, rajons tiešām bija apskates vērts un brīnumainā kārtā arī tūristu pūļi nebija nemaz tik milzīgi, tādēļ šīs vietas romantika joprojām virmoja gaisā.

 

 

 

Vēl paspējām iesaistīties šobrīd pasaulē tik augošajā kapu tūrismā un apciemot pāris zināmas personības viņu mūžīgajās atdusas vietās. Jāpiemin Džims Morisons, Oskars Vailds, Edith Piaf. Vairāk gan neko par kapiem nepateikšu, daudz mironīšu un kapakmeņu… Jā, Morisona un Vailda kapakmeņi un to apkārtne bija aprakstīta ar dažādiem viņu izteicieniem vai vienkārši fanu vēlējumiem.

 

 

 

Ja jau kapus pieminēju, jāpiemin arī baznīcas. Godīgi sakot ilgi domāju par to, kā zolīdāk izteikties par to murgu, līdz kuram tur viss ir nonācis. Runa ir gan par Parīzes Dievmātes Katedrāli, gan par Svētās Sirds Baziliku. Man likās vienkārši nepieņemama tā naudas kāšana, kas tur notika, gribi aizdedzināt svecīti, 2 eiro, lūdzu, bet visvairak pārsteidza baznīcas iekšā izvietotās monētu mašīnas, kurš samaksājot tos pašus 2 eiro vari iegūt tādu kā apzeltītu monētu ar baznīcas siluetu uz tās, vienkārši izcili. Es jau zinu, ka baznīcām mūsdienās ir problēmas piesaistīt cilvēkus, bet nu šis noteikti nav labākais veids kā to izdarīt.

 

Vēl no pieminēšanas vērtajām lietām – Pompidu centrs jeb modernās mākslas muzejs. Pirmā lieta, ko jau zināju par to, ka salīdzinoši nesen pie tā ieejas tika uzstādīts piemineklis par godu Zinadina Zidana (futbolists) pasaulslaveno headbutt (tiešām nezinu kā iztulkot šo). Tātad tiem, kas nezin šo stāstu, pastāstīšu – Pasaulslavenais futbolists (zelta bumbas ieguvējs, kā pasaules labākais futbolists) Zizu (iesauka) paziņoja, ka 2006. gadā beidz savas futbolista gaitas un tieši šajā gadā notiekošajā Pasaules futbola čempionātā Francija tika līdz pat finālam, līdz ar to pati finālspēle bija viņa karjeras pēdējais mačs. Finālspēle notika pret Francijas vienu no nīstākajiem pretiniekiem – Itāliju. Spēle iesākās labi un Zizu iesita vārtus, bet spēles gaitā Itālija izlīdzināja rezultātu un klāt bija papildlaiks, kurā itāļu futbolists Materazzi tā izbesīja Zizu, ka viņš viņu ar galvu nobadīja. (video studijā) Un tieši šis moments ir parādīts piemineklī. Pats mačs noslēdzās ar Itālijas uzvaru un man visu laiku likās, ka Francija ir dusmīga uz Zizu par šādu lietu, bet izrādās, ka tā vis nav. Viedokļi dalās, bet vairākums lepojas ar šo izgājienu un to, ka itāļiem šādi tika ierādīta vieta. Nezinu tikai kādas ir Zidana domas par viņam veltīto pieminekli.

Pats muzejs, bija ļoti interesants, modernās mākslas pārbāzts, sākot ar kubismu un turpinot ar dažendažādiem -ismiem. Linda vienkārši lidoja pa Pompidu.

 

 

 

 

Ir izstaigāti arī Sēnas krasti un dažādas mazākas un lielākas Parizes ielas. Un pārsteidzošākais, ko manīju vērojot cilvēkus ir viņu miers un nesteidzība. Šī Francijas pazīme bija manāma laukos, tāpēc likās, ka lielpilsētā visi skries un steigsies tāpat kā Rīgā, bet nē, arī šeit cilvēki nekur nesteidzas, ir mierīgi un smaidīgi, sevišķi var minēt kasieres visos veikalos, kas vispār nekur nesteidzās un ziniet, arī neviena protestētāja garajās rindās nav, kaut kas neiedomājams Latvijā…

 

Varētu vēl stāstīt un stāstīt par to, kāda ir Parīze, bet negribās pārāk izplūst lietās un sajūtās. Prtams, skaidrs, ka katram tā var likties savādāka un esmu pilnīgi pārliecināts, ka Lindai ir pavisam savādākas domas par to, bet šī ir tāda Parīze, kādu es to redzu, Mana Parīze.

 

4 Responses to “Mana Parīze”

  1. Lelle Says:

    Es braukšu uz Pariž.. paldies par jauku apstāstu.🙂

  2. mucha Says:

    Es ari gribu pastkarti, tikai jau no NZ


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s