poriec

A trip around the world

Atkal ceļā November 14, 2012

Filed under: Ceļojums — poriec @ 9:00 am
Tags: , , , , ,

Soļanka, sīpolu mērce un meduskūka jau kur tas laiks kā apēstas, bet sakarā ar to, ka šobrīd pie interneta tiekam ļoti neregulāri (atšķirībā no Latvijas te ne visiem jauniešiem ir internets, un ja ir tad ne visai ātrs, ha viena lieta par ko lepoties) un arī iedvesma bija kaut kur aizklīdusi. Par pašu Parīzi pagaidām neko vēl nestāstīšu, jo nekā laba pagaidām pateikt nevaru, rīt centīšos paklīst pa klusākām (nez vai izdosies, jo visur priekšā sasodītie tūristu pūļi, kuros ir nenormāli liels daudzums japāņu un krievu) un tad arī mēģināšu kaut ko sakarīgu pastāstīt.

 

Šoreiz vairāk par to, kā mēs tur nokļuvām. Tātad ir ceturtdienas, 8. novembra rīts un pēc iepriekšējā vakara meduskūkas likvidēšanas, tortilju sapakošanas (starp citu, nezinu kā jūs, bet es biju pārsteigts, ka tortilja nav vis kaut kas nesaprotams un jocīgs ((kā daža laba ēstuve mums to pasniedz)) bet gan kartupeļu un sīpolu sacepums, ko kopā satur cepta ola, tā teikt, kojās simtu vienu reizi biju tortiljas taisījis, pats to nezinot) lecām Celine mašīnā un devāmies uz perfekto vietu no kuras sākt savu ceļojumu uz Parīzi.

 

 

 

Pavisam piemirsu pateikt, ka arī Antonā un Saki devās kopā ar mums, jo viņiem nav ko sadarīt, plus Parīze neesot nemaz tik bieži redzēta. Papildus tam, uz nedēļas nogali Parīzē ieradās arī Celine, tā kā var teikt, ka mūsu franču ģimene mūs vēl prom nelaiž.

 

Tātad aukstā un miglainā rītā nonācām atkal uz ceļa, kas pēdējā laikā bija ļoti ļoti pietrūcis. Sadalījāmies divās komandās un sākām stopēt. Pirmās dienas mērķis, netālu esošās Saki mājas, (ap 70 km) un galvenajā balvā kambodžiešu virtuves gardumi.  Sākums tiešām izdevās lielisks, jo pēc kādu 20 minūšu stopēšanas apstājās džips un visus četrus bija gatavs aizvizināt līdz Lionai, kas mums bija tieši laikā. Lionu pateicoties metro un veiksmei (izmantojām tramvaju, metro un autobusu, visās pieturās nebija jāgaida ilgāk par piecām minūtēm) šķērsojām stundas laikā, kas bija būtiski, jo mums bija nopirktas biļetes, kas darbojas tikai stundu. Un tad atkal laiks sākt stopēt, jo līdz Saki un Antonā ciemam sabiedriskais transports nekursē. Pirms tam vēl vējā un aukstumā, turpat šosejas malā apēdām tortiljas un sākām īkšķot.

 

 

 

Pārmainījām komandas, jo Saki un Lindai bija auksti (kā nekā abi tādi mazāki) un sākām stopēt ar cerību, ka kādam iesāpēsies sirds par ceļmalā stāvošu kambodžieti un latviešu brūnmati. Bet tas nenotika, jo pirmais auto apstājās pie manis un Antonā, bet pēc lūguma uzņemt arī mūsu nosalušos biedrus, visi kopā tikām līdz pat Antonā mājām, jo šofere izrādījās kaimiņiene no tā paša ciema.

 

Ienākot Antonā mājā uzreiz pamanīju divas lietas – dusmīgu krāsniņu ar caurdurtu degunu (liekam lietā iztēli biedri) un virs tās plakātu ar uzrakstu ROTHKO. Lai nu matemātiku man neizdevās skolā izprast, toties kultūras vēstures zināšanas skolotāja Šaicāne man iekala liekas uz visu mūžu, tāpēc priecājos, ka Daugavpilī dzimušā Marka Rotko darbs atrodas mana drauga Antona mājā gandrīz vai goda vietā. Kā izrādās Antonā mamma ir kaut kas saistībā ar mākslu, tādēļ arī tāds plakāts viņam mājās, tikai pats Antonā nezināja, kas tas Rothko tāds ir.

 

 

 

Tālāk lecām iekšā Antonā īpaši nokrāsotajā citronā. Godīgi sakot nevienu normālu bildi tā arī pie auto nesataisījām, es pat nezinu kāpēc, jo auto tiešām foršs, kalnā liekas, ka neuzbrauks un atpakaļgaita jau kur tas laiks kā neeksistē… Labi, ka interneta plašumos ir atrodams video (spiežam tik virsū) ar to kā kādreiz tas auto tapa.

 

Pēc īsas viņu dzimtā ciema apskates devāmies dienas labākajā daļā. Sākumā ar Saki uzbliezām pāris PES mačus un tad arī vakariņu laiks bija klāt. Jāsaka, ka viss bija daudz un ļoti garšīgi, Saki mamma bija ļoti pacentusies un lai arī es nezinu ēdiena nosaukumu, bija vienkārši ideāli. Īsumā, galda vidū ir tāds kā vulkānam līdzīgs priekšmets, kas viss ir karsts (pateicoties elektrībai) un uz tā tiek izkausēts sviests, kurš satek vulkāna pakājē. Tajā tiek sacepti dārzeņi pēc katra paša gaumes, bet vulkāna nogāzēs liekama gaļa, astoņkājis un garneles, kas tad arī tiek apcepts. Viss notiek ar irbulīšiem un pirms apēšanas tiek pamērcēts mammas slepenajā mērcē. Saldajā bija kaut kas jau zināmāks – ābolu pīrāgs un banānu pankūkas, kuras ir noteikti jāpiemin, jo bija bja labākās, kādas jebkad esmu ēdis (mammu piedod) un no Lindas puses es dzirdēju tādas labpatikas skaņas, kādas nekad iepriekš pat sapņos nebiju dzirdējis.

 

 

 

Jaukā vakara noslēgums gan neizdevās ideāls, jo gulešana sanāca nekāda, nu vismaz man, jo Lindai pienācās vesela gulta vienai (ehh tās sieviešu priekšrocības) bet man savējā bija jādala ne tikai ar Antonā, bet arī ar Saki.

 

Nākamais rīts tika sagaidīts ar kārtīgu rītarosmi, jo līdz lielajai šosejai nācās doties kājām astoņu kilometru garumā. Bet prieks tāpat bija liels, jo šodienas uzdevums, tikt līdz 500 km tālajai Parīzei un izdarīt to ātri. Kāpēc ātri?  Tāpēc, ka auksti, bet vēl vairāk tāpēc, ka tā ir sacensība. Pilnā nopietnībā! Tātad sacensība starp divām komandām, nē īstenībā trijām komandām. Tātad.

 

 

Komanda 1 – Antonā, Saki, divas lielas somas, skeitbords.

Priekšrocības: Runā franču valodā, jautri, māk skeitot, aktīvi piesaista braucēju uzmanību (dejo utt)

Mīnusi: Divi puiši, daudz bagāžas.

Plāns: Stopējot, norāda pilsētas, kas atrodas salīdzinoši tuvāk, t.i. 50-70 km attālumā, tā cerot tikt uz priekšu ātrāk.

 

 

Komanda 2 – Linda, Jānis, ģitāra, divas vēl lielākas somas (pirms došanās nosvērām – Lindas 17 kg, manējā 23 kg)

Priekšrocības: jautri, ģitāra, meitene, pieredze, smaidīgi, atraktīvi

Mīnusi: daudz bagāžas, nerunā franču valodā

Plāns: Go big, jeb uzreiz sākam stopēt stāvot ar Parīzes zīmi.

 

 

Komanda 3 – Celine, kas dodas nākamajā rītā uz Parīzi un ierodas tur plkst. 12.00.

 

 

 

Stopēšanas sacensība izrādījās aizraujoša un piedzīvojumiem pilna. Uzvarētājs pārspēja otro vietu tikai par nepilnu stundu, par to kurš tas bija nākamajā reizē. Bet par to, ka sanāks gaidīt, apsolos arī pievienot video materiālus no notikuma vietas.

 

P.S. Gandrīz aizmirsu pieminēt vēl vienu personu, kas mums ir pievienojusies un es ļoti ceru, ka viņš turpinās ceļu ar mums, līdz apbrauksim apkārt pasaulei:

 

 

2 Responses to “Atkal ceļā”

  1. Lelle Says:

    ..jo bija BJA labākās, kādas jebkad esmu ēdis..
    To “BJA” bija jāsaprot kā slavenu latviešu lamu vārdu?😀


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s