Šis bija pagaidām visilgākais laika posms, ko ceļojuma laikā esam pavadījuši vienuviet. Bet jāsaka, ka par laimi arī šim stāstam beigas ir redzamas un pirms pavisam sakām ardievas Pelussin pilsētiņai, devāmies apskatīt tuvējās lielpilsētas.
Pateicoties tam, ka Francijā pirmais novembris ir svētku diena, un pēc tam esošajā piektdienā neviens nestrādā, šim ceļojumam varējām veltīt veselas 4 dienas. Šoreiz ceļotāju pulks sanāca diezgan kupls un mēs bijām veseli pieci – es, Linda, Antonā, Celine un mūsu kambodžiešu draugs Sakirine, jeb Saki.
Pirmais pieturas punkts – Alpu galvaspilsēta Grenoble, kas atrodas Alpu ielokā, tāpēc virzienu uz kuru doties no mūsu mājām, nebija grūti izvēlēties:
Pati pilsēta ka jau pilsēta, nekā interesanta, mājas kā mājas un ielas kā ielas. Vienīgi apkārt esošie kalni bija kaut kas ievērības cienīgs, tāpēc pirmajā vakarā nenoslinkojām un nebraucām ar funikulieri, bet pa nebeidzamiem pakāpieniem tikām augšā līdz pat La Bastille, lai apskatītu pilsētu no kalna galā esošajiem nocietinājumiem. Skats neaizmirstams, bet vēl neaizmirstamāks bija kāpiens lejā pa kāpnēm gandrīz pilnīgā tumsā.
Starp citu, bildes vidū redzama garākā iela Francijā, vienīgi, tā vidū speciāli pārsaukta, lai liktos ka tās ir divas ielas. Tas viss tikai tāpēc, ka franči grib, lai garākā iela ir un paliek Elizejas lauki… Parīze, kā nekā.
Vakarā vēl paklīstam pa vietējiem bāriem, pāris no tiem atļaušos pieminēt: Vīna bārs, kurā ir no dažādiem augļiem taisīti vīni, kopā liekas, ka bija ap 40 veidi, sākot no citronu un beidzot ar mums pazīstamāku – ābolu vīnu. Arī cenas pateicoties happy hours bija pietiekami vilinošas, lai aizkavētos šajā bārā. Otrs pieminēšanas vērtais bārs bija Barbadosa, kurš specializējies rumos. Pārsteidzošais tajā – ap 20 liela izmēra stikla kolbas, kurās baltais rums uzliets uz dažāda veida augļiem, izvēlies sev tīkamāko un spēj tikai tukšot glāzes… Tā arī vakars nemanot paskrēja…
Nākamā diena ir klāt un ir laiks palutināt pašu mazāko – Lindu un doties kalnos, lai kārtīgi izpikotos. Tā arī pēc stundas brauciena un stundas gājiena pa sniegiem nonācām nepilnu 2000 metru augstumā, pie aizsaluša ezera, bet galvenais, tonnām sniega. Atpakaļceļā uz kāda klintsbluķa vēl ieturējām kartīgu pikniku un devāmies uz citu galvaspilsētu, šoreiz kulinārijas.
Par laimi arī Lionā mums ir kur palikt un visi pieci okupējam Celine brāļa koju istabiņu, kas lieluma ziņā neatšķiras no Latvijā apdzīvotajām, vienīgi, Francijā viņi tādā dzīvo vieni paši…
Ko pastāstīt par Lionu? To, ka tā ir kulinārijas galvaspilsēta jau pieminēju, pašiem gan pārliecināties nesanāca, jo maciņi nav tik biezi, un uzvalki nav tas mīļākais apģērbs. Lionu sauc arī par mazo Parīzi, jo, nu, tā ir mazāka par Parīzi, un Lionā ir televīzijas tornis, kas ļoti atgādina Eifeļa torni. Tad vēl zoodārzs, kas ir par velti (jācer, ka Nils Ušakovs nelasa manu blogu, savādāk vēl uz priekšvēlēšanu laiku arī Rīgas zoodārzs kļūs bezmaksas) Jā un vēl vecpilsēta un tas gan viss.
Pāris dokumentētie mirkļi:
Bet Saki sagādāja man saldēdienu no Lionas. Lai arī neesmu Lionas fans, bet lielais futbols vienmēr mani ir interesējis un sagādātās brīvbiļetes uz Lionas spēli pret SC Bastia tika liktas lietā un pateicoties manam un vēl 27 362 cilvēku atbalstam, Liona uzvarēja ar 5:2. Diezgan sirreāli bija beidzot klātienē vērot kādu nopietnu futbola maču un klausīties kā fani atbalsta savu komandu.
Lielais paldies Saki par to un arī par to, ka viņš ir sagādājis mums naktsmājas Parīzē uz veselu nedēļu, plus brīvbiļetes uz muzejiem un vēl šo to. Par to gan jau nākošreiz, jo jāsāk kravāt somas, ceturtdien jau jādodās iekarot Parīze.
poriec 