poriec

A trip around the world

atpakaļ ceļā September 14, 2012

Filed under: Ceļojums — poriec @ 8:20 am
Tags: ,

Esmu uz brīdi ļoti centīgs, tādēļ uz karstiem pirkstiem (lasīt, kamēr ir iedvesma), seko vēl viens bloga ieraksts par piedzīvojumiem līdz Francijai, Pelussin mazpilsētai ar aptuveni 3500 iedzīvotājiem.

Ir piektdienas rīts un protams līst lietus, jo mums taču jābrauc prom. Šoreiz stopēt sākam no man vismīļākās pilsētas – Jelgavas. Pēdējā viesošanās Jelgavas Rimi labierīcībās ar mērķi atviegloties un nospert toletes papīru un dodamies Elejas virzienā.

Ilgi nav jāgaida un apstājas lietuvietis, kas mūs aizved līdz Šauļiem un izmet ļoti ērtā vietā, no turienes diezgan ātri tiekam līdz pat 9. fortam, no kurienes vajadzētu labi stopēties. Joprojām līst, tādēļ iztērējam vēl pirms aizbraukšanas sarīkotajā izsolē saziedotos Litus un nopērkam kafiju un uzkodas. Paldies ziedotājiem!

Tā kā lietus nerimstas, sēžam zem nojumes un buramies, lai lietusmākoņi beidzot dodas kādā citā virzienā. Netālu apstājas busiņš no Latvijas, no tā izveļas mazliet iereibuši cilvēki un dodas atviegloties. Pēc tam jau manāmi laimīgāki visi nāk atpakaļ, viens no tiem netālu no mums uzpīpē un ātri vien atzīstās, ka jau kuro reizi dodas vergot uz apsolīto zemi, jo vajagot naudu, un vēl pēc pāris minūtēm izrādās, ka puisis arī klīdis pa manām bērnības takām – Balviem. Interesanti. Vienīgi tāpat uz priekšu netiekam, jo busā vietu nav.

Lai tālāk tikšanu vēl vairāk apgrūtinātu, atsakās darboties mans vēders un tikai labu laiku pēc kuņģa pilienu iedzeršanas mana sejas krāsa uzrāda dzīvības pazīmes.

Beidzot varam atkal stopēt, bet joprojām neveicās, līdz pēc 5h bezcerības, apstājas jauns puisis, kas aizved mūs 30 km tālāk uz labāku stopēšanas vietu un no turienes ātri vien tiekam tālāk. Man par pārsteigumu pirmo reizi dzīvē izdodas nostopēt fūri ar mazajām oranžajām zīmēm, kas mūsu gadījumā ved dīzeļdegvielu. Parasti šādi vīri nevienam nestājas, jo cik zinu, viņu gadījumā kabīnē esošajiem jābūt ADR sertifikātiem, bet ja polim par to vienalga, mums tikai prieks, jo tiekam līdz Polijas robežai.

Ir pienācis tumšais laiks, bet īsti gulēt lietū un pierobežā tomēr negribās, tāpēc dodamies pāri robežai ar cerību, ka kaut kur netālu ir iepriekšējā šofera izslavēts motelis – Malibu vai kaut kā tā, vienīgais, kas ir skaidrs – jāorientējas pēc palmas, kas esot moteļa priekšā. Šķērsojot robežu izdodas parunāt ar poļu robežsargiem, kas ir ļoti atsaucīgi un iesaka pieiet pie muitas busiņa, jo tie puiši zinot labāk kur kas atrodas. Zin gan, bet ziņas nav iepriecinošas, motelis ir 8 km attālumā. Tā kā ir nakts, lietus joprojām smidzina un esam diezgan izmirkuši, spīdinot lukturīšus dodamies pa šosejas malu, moteļa virzienā. Par laimi motelis tiešām ir 8 km attālumā un pie tam vēl ieteiktais, ar plastmasa palmu durvju priekšā. Šoreiz norēķinamies ar izsolē saņemtajiem Zlotiem un naktsmājas ir sarūpētas. Tā kā nogurums ir sakrājies diezgan liels, iemigšana nesagādā problēmas…

Nākamajā rītā nesteidzamies, izžāvējam slapjās kurpes rīta saulē, uzvāram tēju, es atbrīvojos no ūsām, jo toč nesaprotu, kā ar tām var sadzīvot! Ir jau 11, kad izejam no moteļa un saule sen kā ir nozudusi aiz drūma paskata mākoņu segas, bet par laimi vēl nelīst. Ar cerībām stopējam, bet neveiksmīgi.

Pagājušajā reizē, mājās braucot Polijā stopēšana nesagādāja problēmas, plus cilvēki likās jauki un viens no braucējiem nesaprata, kādēļ visiem eiropā poļi nepatīkot, mēs arī nesapratām, līdz šodienai. Tas ka neviens nestājās, vēl ir saprotami, bet kāpēc no mašīnas jārāda, lai ejam kājām? (redzēts 4 reizes) un kādēļ lepni jāparāda vidējais pirksts? (redzēts 1x) Un vēl, ko vēlējos pieminēt, pa visu ceļojuma laiku, nostopētiem nu jau aptuveni 14 000 km, mums nav apstājies neviens pats latvietis, neviens! Un latvietis arī uz stopētāju mājieniem vai smaidiem neatbild, priekš kam, ja var tēlot, ka nevienu uz ceļa neredzi, un aizgriezt galvu uz kreiso pusi. Nožēlojami!

Bet atgriežoties realitātē, tomēr lielajā Polijā atrodas arī jauki cilvēki un tikām sākumā līdz Suwalki pilsētai, izgājām tai cauri, un pēc pāris stundu nīkšanas, ar niršanas entuziastu tikām līdz pat Minsk Maz. jeb 50 km no Varšavas. Atkal sasodītā rudens pēc tumsa ir iestājusies pārāk ātri un stopēšana tālāk neveicās, tādēļ nolemjam, ka labāk mēģināsim tikt uz Varšavu un atrast kādu nakts vilcienu Vācijas virzienā, lai varam izgulēties.

Un šoreiz mums ļoti paveicās, jo apstājās 80to gadu mersis, ar diviem poļu pensionāriem, kas laikam bija ļoti situēti, jo mersis bija kā puķīte, kā tikko ražots un pa ceļam vēl uzzinājām, ka viņi nesen esot apbraukuši Grieķiju ar 80 gadus vecu Opel. (neticami, zinot jokus par opeļu kaitēm) Bet pensionāri bija ļoti jauki, aizveda mūs līdz vilcienu stacijai, pateica kur mums jākāpj ārā un nopirka mums vēl biļeti, jo mums vairs nebija skaidras naudas un bankomāta tuvumā nebija.

Vilciens ir klāt un lecam iekšā, jānobrauc 5 pieturas un būsim Varšavā! Pa ceļam iepazīstamies ar lielu poli, kurš neskatoties uz savu izskatu ir ļoti jauks cilvēks un daudz dzīvojies pa Franciju. Viņš mums palīdz izdomāt un galvenais sarunāties ar kasieri par to, kur mums labāk braukt. Visizdevīgākais variants ir Šcecina, jo vilciens atiet pēc 40 minūtēm un ceļā paies visa nakts. Biļetes maksā patīkami maz. Dodamies uz peronu, lai gaidītu vilcienu un atvadītos no jaukā mūzikas ierakstu kompānijas saimnieka.

Brauktgribētāju uz Šcecinu ir ļoti daudz, bet vilcienā tiekam, atliek tikai atrast pareizās vietas pareizajā kupejā, pareizajā vagonā. Bet vagonu Polijas vilcienos ir ļoti daudz. Liekas ir pagājusi vismaz pusstunda, kamēr tiekam pareizajā vietā, bet ar to vakara jautrība nebeidzās. Aptuveni pēc pusstundas vilciens apstājas un uz priekšu vairs nekustās, gaidam gaidam, pa mūsu vagonu sāk staigāt konduktori un kaut ko runāt. Par laimi mūsu kupejā brauc arī angliski runājošs polis. Izrādās divas kupejas uz priekšu mūsu pašu vagonā ir notikusi slepkavība, bet vainīgais laikam ir notinies jau labi sen, tātad ir jāgaida vietējais CSI. CSI laikam darba pilnas rokas, jo ierodas viņi labi vēlu, kamēr vēl viss tiek safočēts paiet divas stundas un esam atkal ceļā.

Klāt ir rīts un klāt ir arī Šcecina, iztraušamies no vilciena un kāri pavērojam izkārtni ar autobusu maršrutu Šceina-Berlīne. Vilinājums liels, jo polis mums pastāstīja, ka Vācijā esot tādas Wohenende tickets, kuras esot pa 15 eiro un var baukt kaut vai cauri visai Vācijai. Īsti gan neticās, bet ja paveiktos, varētu trešajā ceļojuma dienā izskriet cauri visai Vācijai. Vēlāk sazinos ar māsu, kas informē, ka tādas biļetes tiešām ir, bet maksā 40 eiro 5 cilvēkiem. Ja mums būtu vēlme meklēt trīs biedrus, noteikti izdotos ļoti izdevīgi izbraukt cauri Vācijai, bet izvēlamies ieturēt ierasto praksi ar paceltiem īkšķiem uz smaidiem.

Pilsētā vēl atrodam benzīntanku un pateicībā par toletes apmeklējumu nopērkam lielās kafijas, jo diena solās būt gara. Turpat netālu piesēžam ielas malā, lai ieturētu brokastis. No nekurienes uzrodas jauns polis, kuram ir cigarete, bet nav šķiltavu. Tā kā mums ir liels slinkums rakties pa mantām, sakam, ka mums uguns nav, uz to polis sadusmojas un liekas, ka sola sadot man pa seju, jo runā viņš ļoti dusmīgi pieminot vārdu morda. Saņemties iesist viņš man tomēr nevar, jo pamana, ka man rokā ir normāla izmēra tūrisma nazis (biju sācis griezt desu priekš maizītēm, kad šis atpeldēja) tā nu dienišķo nikotīna devu nesaņēmis, polis dusmīgs notinas uzmetot mums blakus kaut kādu rozā kreklu.

Bet mums vienalga, šodien esam saņēmušies doties tālāk, vienalga uz kurieni Vācijā, ka tik prom no poļiem. Un pēc neilgas stopēšanas esam glābti no Polijas. Ģermanizējies polis dodas atpakaļ uz mājām Vācijā un mūs arī līdzi paņems. Mājas viņam Vācijas otrā pusē, netālu no Frankfurtes, tās kurai cauri Maina tek. Kā Jūs domājat, kas netālu no Frankfurtes dzīvo? Pareizi, vecais Ironman Lotārs! Tā nu izdodas sakontaktēties ar Lotāru, kas ir aizņemts triatlona vadīšanā, un būs brīvs tikai pirmdien. Ar šoferi vienojamies, ka paliksim benzīntankā uz šosejas un tur arī nolemjam nakšņot. Pēc sen neēsto Roltonu aprīšanas slejam augšā telti un no šoferiem nekautrējoties, lienam gulēt.

Nākamais rīts arī benzīntankā ir klāt un sākam domāt vai doties tālāk vai sakontaktēties ar Lotāru. Lotārs informē, ka ļoti vēlas mūs satikt un ieradīsies pēc mums pēcpusdienā. Tā kā stopēt nav jēgas, paliekam visu dienu vienā vietā. Par laimi netālu ir mazs ezeriņš ar visu vajadzīgo priekš mums – toletēm, soliņiem un ūdeni, tāpēc laiks tiek pavadīts ļoti labi un Lotārs nemanot ir klāt. Tā arī esam atgriezušies pie viņa un ceļojuma laikā satiekam viņu jau trešo reizi.

Lotāram, joprojām nav ko darīt un viņš ļoti vēlas mūs aizvest uz mūsu nākamajām mājām, uz Pelussin. Tādam piedāvājumam nevar atteikt un otrdienas rītā pošamies uz Lionas pusi, vakarpusē sasniedzam Pelussin un vēl pēdējo vakaru pavadam ar Lotāru, lai trešdienas rītā atkal šķirtos. Izmantojam vēl Lotāra franču valodas zināšanas un aizbraucam uz fermu, kurā mums būs jāstrādā, iesniedzam visus dokumentus un pusdienlaiks, jeb atvadu laiks ir klāt.

Satiekam mūsu pirmās dienas palīgu, vietējo angļu valodas skolotāju Lorenci, kas ierādīs mums vietējo pilsētu, nu ciemu drīzāk un aizvedīs pie ģimenes. Lorenca izstāsta mums visu, kas mums nepieciešams un dodamies pie ģimenes, jeb uz nākošā mēneša mājām. Ģimene vispār nerunā angliski un mēs vispār nerunājam franču valodā, bet kaut kā cerams sapratīsimies… Kā mēs tur tikām? Es īsti nezinu, atkal jāpateicās Lindai, kas ar savu apburošo karmu visu nokārto. Kādreiz viņa esot saņēmusi CS lūgumu izguldīt kādu francūzi Anton, viņai nebija iespējas, bet viņa savā laipnībā pieteicās viņam Rīgu izrādīt, un tā uzturot kontaktu līdz pat šai dienai, esam iekārtojušies Anton draudzenes Celin ģimenes mājā, viņi paši gan tagad stopē pa balkaniem, bet mūs uzņem Celin vecāki. Nu tā kaut kā.

Tā arī mēs pagaidām klīstam pa Pelussin apkārtni un neko nedaram, jeb pareizāk sakot esam gatavībā vīnogu vākšanai, kas sāksies pirmdien vai otrdien.

Mums arī pietrūkst ierastās staigāšanas, kas liekas ir kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu, tādēļ, neskatoties uz melnajiem mākoņiem devāmies apkārtnes takās. Un šāda Francija, ko apskatījām ir patiešām nepārspējama, ar vecu akmens māju puduriem, akmeņainiem ceļiem, apaļīgu govju siluetiem tālienes pļavās, suņu rejām un mūžīgu franču mieru.

 

4 Responses to “atpakaļ ceļā”

  1. Valters Says:

    “…kurš neskatoties uz savu izskatu ir ļoti jauks cilvēks…”? Poriet, kas tā raksta?😀 Jauki, jauki, skatos, modeļa talantu neesi, zaudējis😉 p.s esmu pieķēries un šobrīd apkopoju šī gada septembra chartu. Būs rewjū😉


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s