poriec

A trip around the world

Aiz Karpatu kalniem August 12, 2012

Filed under: Ceļojums — poriec @ 11:38 pm
Tags: , , ,

Ir pagājis otrais ceļojuma mēnesis, esam oficiāli atstājuši eiropu un atrodamies Stambulas āzijas daļā, par nelaimi gan ne uz ilgu laiku, jo rītdien jau sāksim ceļu atpakaļ uz Franciju. Kādēļ? Tā kā āzija bez naudas un kārtīga plāna nav iekarojama, to atliksim uz celojuma beigu daļu, bet šobrīd paši dosimies naudas medībās uz Franciju, precīzāk vīnogu novākšanas sezonu un pēc tam jau redzēs kā viss sagrozīsies un kur tiksim tālāk. Bet tagad, kā vienmēr pastāstīšu par piedzīvojumiem kopš pēdējā ieraksta tapšanas brīža.

Esam Timisoarā, ielauzušies Adi mājoklī un baudam viņa viesmīlību, bet nemiers tomēr ir pārāks, tādēļ no Adi uzaicinājuma palikt pie viņa līdz nedēļas beigām un tad kopā ar viņu doties uz Brashov pusi atsakamies, jo gribās ātrāk skriet uz priekšu. Atvadu vakarā pēc pāris vīna glāzēm piekrītu demontrēt savas prasmes uz ģitāras un vakars izvēršas muzikāls. Ātri vien (mans repertuārs nav plašs) tas pārtop par youtube vakaru, kurā sarīkojam sacensības par to kuras valsts popgrupas/izpildītāji ir visneciešamākie. Sākumā izskatījāmies ļoti labi un izvirzijāmies vadībā, cerējām ka beigās ar Laura Reinika skriešanu visās valodās pietiks, bet arī Adi uz beigām bija pataupījis nepārspējamu grandu, kura dēļ arī nācās atzīt Rumānijas pārākumu:

 

 

Tā arī vakars tika noslēgts un nākamajā rītā, liekas ka otrdienā devāmies uz Brashov pusi, lai apskatīto vienu no Transilvānijas pilīm, kas pretendē uz Drakulas pils nosaukumu. Stopēšana nesagādāja nekādas problēmas, jo kā iepriekš bijām uzzinājuši, no ārzemniekiem viņi naudu neprasa un mums pa ceļam stopējot apstājās arī pasažieru minibuss, kura šoferis runāja tikai rumāniski un kurš pa ceļam savāca pasažierus, kuri viņam maksāja, bet mēs notēlojām muļķus un ta arī neko viņam nesamaksājām, plus ar savām somām un ģitāru aizņēmām ļoti lielu daļu viņa busiņa telpas. Vēl netipiski citām valstīm, šeit ļoti daudz stājās fūres kuru šoferi bija ļoti jauki, pa ceļam mūs pabarojot, padzirdot un izklaidējot. Tādā veidā jau tās pašas dienas vakarā bijām Brashov nomalē un lielā izkaltušas zāles pļavā cēlām telti, lai no rīta dotos Drakulas pils meklējumos. Diemžēl vairāk par 2 stundām naktī pagulēt neizdevās, jo mūsu naktsmieru iztraucēja pavisam negaidīti ciemiņi – skudras. Tās bija atradušas kādu spraugu teltī un nosūtīja savu desantu uzbrukumā – no telts augšas labi mērķējot uz mūsu plikumiem, nemitīgi krita skudras pašnāvnieces, tā traucējot mūsu miegu un nodoršinot savas cilts uzvaru pār nabaga cilvēkiem. Pēc tam jaucot nost telti tā arī neatradām nevienu skudrupūzni, tāpēc jāsecina, ka šīs bija Rumānijas īpašās, ceļojošās skudras, kas uzbrūk nakts aizsegā un tad ātri bez pēdām pazūd… Pārīti aizkavējušos skudru, gan fotoobjektīvs paspēja iemūžināt…

 

Saguruši un diezgan īgni, agrā rītā sākām stopēt Bran virzienā, diezgan ātri tikām arī uz turieni un jau no tālienes ievērojām Bran pils siluetu. Diemžēl šī pils un visa pilsēta tai apkārt balstījās tikai uz tūristiem un vēl pirms pils atvēršanas tai apkārt jau drūzmējās tūristu pulki, tādēļ man uzreiz radās nepatīkams priekšstats par to, papildus negribējās maksāt arī 5 latu ieejas maksu, tādēļ pils palika apskatīta tikai no tālienes, kalna augšā…

 

Atkal pārliecinājāmies, ka Rumānijā stopēt nav grūti, jo ļoti vienkārši tikām atpakaļ uz Brashov un pa ceļam vienmēr manījām kādu stopētāju, jo Rumānijā to dara visi, sākot no maziem bērniem, beidzot ar sirmgalvjiem. Brashov izrādījās skaista pilsēta, it sevišķi tās centrs. Vispār Rumānija man nāca kā pārsteigums, jo pirms Rumānijas apmeklējuma zināju tikai to, ka tā ir nabadzīgāka par Latviju, tādēļ iedomājos PSRS stilā ieturētas četrstūrainas betona kastes un nīgrus cilvēkus, bet viss izrādījās otrādāk, saulaina zeme, kurā mīt smaidīgi cilvēki un kuras pilsētās dominē privātmāju apbūve ar sarkaniem dakstiņu jumtiem, protams, mājas nebija pirmā svaiguma, bet tāpat izskatījās ļoti harmoniski. Papildus vislabākā lieta, kas Rumānijā un pēc tam arī Bulgārijā ir sastopama ir tā brīvības sajūta, noteikumu neievērošana, mazs haoss visapkārt, miers un pilnīga nesteidzība. Un daudz kas tur redzētais man atgādināja par Latviju, par to Latviju, kura tā izskatījās aptuveni tajos gados, kad iestājāmies ES, bet kas šobrīd jau ir senā pagātnē, jo mēs taču tik ļoti vēlamies līdzināties mūsu Eiropas lielvarām. Gribētos teikt, ka šīs valstis pagaidām vēl nav kapitālisma samaitātas un ir ļoti baudāmas, īpaši, lai atgrieztos atmiņās par tiem laikiem, kas jau mums, Latvijā ir pagājuši.

 

 

Vienvārdsakot izstaigājām Brashov pilsētu un tā kā dienu bijām sākuši ļoti agri, nolēmām braukt tālāk, Bukarestes virzienā, tad nogriežoties uz Constansa, lai nokļūtu pie Melnās jūras. Arī šo posmu izdevās veikt bez problēmām un ļoti ātri. Sākumā nostopējām busiņu, kura šoferis ar mums visa ceļa garumā līdz Bukarestes apvedceļam nepārmija ne vārda. Pēc tam pāris minūtes uz apvedceļa gaidot, šoreiz bez konkurences no senākās profesijas pārstāvēm, sagaidījām sagrabējuša Opel apstāšanos, kura divi iemītnieki pilnā nopietnībā mums paziņoja, ka dodas uz Venus, pirmajā brīdī biju pārliecināts, ka džeki ir paniekojušies ar zaļo mantu un lido, manu pārliecību arī apstiprināja sarunas turpinājums – blakus esot arī Saturn, Jupiter, Neptun. Bet pēc kartes pārbaudīšanas, sapratu, ka tomēr džeki ir pie pilna prāta un tie ir tikai Rumānijas kūrortu nosaukumi. Kārtējo reizi mums bija paveicies un vēlā vakarā jau bijām 20 km attālumā no Bulgārijas robežas, pašā Melnās jūras krastā. Diemžēl bija viena problēma, bija jāatrod vietu kur gulēt un tā kā tie bija kūrorti, tas nenācās viegli, ilgi nāca klīst no Saturna līdz Neptunam, līdz izkļuvām ārā no pilsētām un netālu no ceļa, pļavā uzcēlām telti un ātri vien iemigām, ilgi gan gulēt nesanāca, jo cēlāmies ar gaismu, tomēr telts bija pārāk redzamā vietā, negribējās riskēt. Izbaudījām Melno jūru dienas gaismā, pasauļojāmies un devāmies uz robežu, kas atradās tikai 7 km attālumā. Līdz pašai robežai nonacām nostopējot vīrieti, kas parasti vizina tūristus no Rumānijas uz Bulgāriju, un kurš mums centās iestāstīt, ka Bulgārijā esot nereāli stopēt un mums vajadzētu braukt ar autobusiem. Tādiem stāstiem sen vairs neticējām, tādēļ mierīgi pēc robežas šķērsošanas sākām stopēt un drīz vien tikām tālāk.

 

Pa ceļam satikām bulgāru pārīti, kas devās no vienas pludmales uz otru, lai atpūstos un kempingotu. Jau satiekoties tikām pabaroti ar ugunskurā ceptiem kartupeļiem, un tā arī atvadoties tikām apdāvināti ar tomātu, riekstiņiem, vīnogām, maizi un lietu par ko es jau ilgi Lindai visu laiku čikstēju – raki. Turpinājums Bulgārijā arī izrādījās jauks, ātri tikām līdz pilsētai Varna, kurā izkāpjot no mašīnas iepazināmies ar vietējo pensionāru, kurš mums izrādīja pilsētas centru, parādīja, kur var nopirkt biļetes uz Stambulu, pabaroja un devās mājās. Mēs ilgi domājām, kā rīkoties, bet nogurums pēc vairākām negulētām naktīm noteikti nospēlāja savu lomu un izvēlējāmies nopirkt autobusa biļetes uz Stambulu, jo to cena bija salīdzinoši neliela, plus tā kā Stambula ir nenormāli liela, iekļūšana tajā varēja sagādāt lielas grūtības. Papildus apstaigājot vietējās viesnīcas secinājām, ka cenas ir ļoti pieņemamas un pa nakti 2 personām cena ir zem 20Ls, tāpēc varam to atļauties. Te arī sākās nākošais piedzīvojums, jo Bulgārijā daudzās vietās ir norādīts, ka viņi pieņem norēķinu kartes, bet patiesībā tās nepieņem un tādēļ jādodas mainīt nauda un tā kā maiņas kantori arī nestrādāja, nācās mainīt naudu uz ielas, kas kā zināms nav uzticami. Par laimi vajadzēja samainīt tikai 30 eiro, bet arī ar tiem tiku krietni apčakarēts pēc klasiskās shēmas. Tātad man vajadzēja saņemt 60 Levas. Bet viss notiek šādi – tev tiek iedotas 5 10 levu banknotes un vēl 4 2Levu banknotes pa virsu – tev iztrūkst 2 levas kuras sliktākajā gadījumā mainītājs uzvārās. Ja gadās tāds cilvēks kā es, tad naudas mijējs nopelna vairāk, jo es sāku kasīties, ka man ir par maz naudas, mijējs to pārskaita un pieliek iztrūkstošās 2 levas klāt, bet kur slēpjas triks? Triks ir veiklās rokās, jo tiešām nemanīju kurā brīdī mijējs pievāca 40 levas un atstāja man tikai 20 un lai pēc trika mijējs veiksmīgi paspētu nozust, vienmēr ir vajadzīgs līdzdalībnieks – cilvēks, kas novērš uzmanību, manā gadījumā cilvēks, kas piedāvāja narkotikas. Par šādām lietām biju lasījis gatavojoties ceļojumam, bet vienmēr jau liekas, ka tādas lietas ar mani nenotiks utt, bet nu gadās, tāpēc es es par to pastāstu, lai ar jums tā nenotiktu (citāts no K.Seržanta, Degpunktā) Zemāk nozieguma vieta uz mūsu naktsmītnes fona.

 

Vakarā vēl izbaudīju Bulgārijas lētumu – devos uz vietējo kafejnīcu alus meklējumos, lai aizskalotu zaudēto 15 Ls rūgtumu. Biju diezgan pārsteigts par piedāvāto servisu, jo pie alus pienācās arī kaudze ar zemesriekstiem un tas viss izmaksāja zem 1Ls, tādēļ izdzēru veselus divus🙂

Tālāk nāca nākamais rīts ar skaidru apjausmu, ka vakarā būsim jau Stambulā. Kārtējo reizi pārsteigumu izraisīja autobusa serviss un stjuarte/pavadone tajā, nepieklājīga un diezgan pretīga turku tante, kas dalīja daudz lietas par velti, sākot no kafijas un beidzot ar keksiņiem un saldējumiem. Līdz ar to ceļš nemaz tik garš nelikās un vakarā iebraucām Stambulā. Ko lai saka par Turciju un Stambulu? Hmm Rumānijas un Bulgārijas brīvības sajūta bija tikai puķītes pret Turcijā valdošo haosiņu. Pirmkārt baukt un pīpināt var jebkur, jebkad, jebcikos, otrkārt, zīmes, luksafori, vienvirziena ielas droši vien ir priekš iebaucējiem, vietējiem tādas neeksistē un treškārt cilvēku pūļi, tās bija pirmās atziņas Turcijā, Stambulā. Bet pēc tam parādijās arī turku virtuve, dažādas garšvielu smaržas visapkārt, pārdevēji uz kata stūra, kas ir uzbāzīgi, bet pieklājības normās, un ik pa laikam skanošās lūgšanas no mošejās novietotajiem skaļruņiem izraisa sirreālu sajūtu. Ir grūti neiemīlēt šādu Turciju un tagad es ļoti labi saprotu Lindas fanošanu par to un ir mazliet žēl, ka neizdosies apskatīt lielāku daļu no tās, jo to tiešām būtu vērts izdarīt.

 

 

Bet vismaz līdz šim izmantojam laiku, ko pavadam šeit un telpās nesēžam, kopā ar Lindas draudzeni Sinem un viņas draugu Erdi nobaudījām vienu no labākajiem saldējumiem, kādus gadījies ēst, izstaigājām vietējo pludmali, gājām uz tango vakaru, apskatījām pilsētu tūristu acīm, devāmies piknikā pie jūras utt, nu visu ko vien var darīt, lai nebūtu jāsēž telpās un redzētu vairāk pirms došanās tālāk.

 

 

 

Tā kā esam uz kādu brīdi bijuši Āzijas pusē, otrais ceļojuma posms ir noslēdzies – eiropa ir apbraukta. Šoreiz ir nobraukti 5700 km, ar 33 mašīnām, tik maz auto, jo pateicoties Lotāram daudz kur braucām tikai ar vienu auto.

 

Neskatoties uz to, ka būs jādodās atpakaļ uz Franciju, mērķis paliek viens, iekarot pasauli un pārliecināties, ka tā ir apaļa!

 

 

 

 

 

3 Responses to “Aiz Karpatu kalniem”

  1. Ģirts Baranovskis Says:

    Kā iet ar fiziskās formas uzlabošanu? Sieva prasa, lai uztaisi bildi ar savu 10 paku!:) Ja patikšot, tad man arī tāda būšot jātrennē!:)

    • poriec Says:

      he he, jau paliek labāk, bet 10 paka vēl slēpjas zem vēdera, kā sniegulkstenītes slēpjas zem sniega😀😀 tā arī neesmu nevienā vietā redzējis svarus, tāpēc nevaru komentēt😀

  2. Ģirts Baranovskis Says:

    Iešu sievai pateikt, lai nesatraucas, jo sniegpulkstenītes slēpjas zem sniega!:)


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s