poriec

A trip around the world

Alpu zemes July 14, 2012

Filed under: Ceļojums — poriec @ 3:15 pm
Tags:

Kas gan tas būtu par ceļojumu, ja mēs tā gaitā neiegrieztos apskatīt kaut ko tādu, ko Latvijā nevar ieraudzīt un šajā gadījumā runa protams ir par kalniem. Un kā jau visiem zināms, Šveice sastāv gandrīz tikai no kalniem. Papildus, kā vēlāk atklājās, ne tikai no kalniem, bet arī no ļoti jaukiem cilvēkiem. Pirms došanās uz Šveici abi ar Lindu precizējām, vai iznam kādas baumas par Šveici, es neko nebiju dzirdējis, bet Linda teica, ka esot dzirdējusi par to, ka govīm Alpos priekškājas esot īsākas par pakaļkājām, lai varētu vieglāk stāvēt kalnos. To arī izvirzījām par uzdevumu – noskaidrot vai tā ir patiesība. Diemžēl, jāatzīst, ka govis to kaut kādā veidā nojauta un visas ceļā redzētās, gulēja uz zemes, tāpēc es izvirzu teoriju, ka Alpu govīm vispār nav kāju! 

Bet nu, par pašu ceļojumu – Tā, kā bijām tikai 20 km attālumā no Šveices, Evian pilsētiņā, bijām pārliecināti, ka problēmu, lai tiktu Šveicē nebūs. Un nebija arī! No rīta uzpildījām pudeles ar bezmaksas Evian ūdeni un devāmies stopēt. Šveicē tikām diezgan ātri un vienīgā problēma bija tā, ka vieta stopēšanai nebija piemērota. Tādēļ nācās pastaigāties, bet par laimi, kājas jau ir ieradušas dienā nostaigāt aptuveni 10 km ar somu plecos, tādēļ lielu pretenziju nebija un devāmies uz tuvējo pilsētu – Aigle, kura manās domās bija veca, skaista un Šveices stila pilsēta. Realitāte izrādījās savādāka, un pilsēta bija ļoti garlaicīga un kaitinoši moderna, ar jaunām bezstila ēkām un ar Holivudas uzrakstu kalnos.

Image

 

Par laimi, pilsētā nenācās uzkavēties ilgi, jo stopēt Šveicē ir nenormāli vienkārši, pie tam jāņem vērā, ka izvēlējāmies braukt pa mazajiem ceļiem kalnos, nevis izvēlējāmies teorētiski vieglāku iespēju, braukt pa lielajiem ceļiem un autobāņiem. Visās 2 dienās Šveicē liekas stopējot negaidījām ilgāk par 20 minūtēm. Protams, vienmēr to visu var norakstīt uz lielu veiksmi, bet mēs tomēr uzskatam, ka vienkārši Šveices iedzīvotāji ir ļoti pretīmnākoši. Tā arī nonācām vairāk nekā kilometra augstumā, diezgan maza ceļa malā un dienas prieks – divas sievietes labākajos gados solās uzvest mūs vēl augstāk, un pāris minūšu laikā jau piedāvā nakti pavadīt viņu atpūtas namiņā. Tādu iespēju nedrīkstam laist garām, tādēļ nekavējoties pieņemam jauko uzaicinājumu un esam aptuveni 1350 metru augstumā, vecā atpūtas namiņā ar brīnišķīgu skatu visapkārt, plus ar smaržojošām vakariņām galdā un interesantām sarunām pie vīna glāzes. 

Tā kā nākamajā rītā kalnus apņem migla un iepriekšējā vakara bildes nav diez ko izdevušās, pastāstīšu par “namiņu” Par “namiņu” to var nosaukt tikai trakie šveicieši, jo manuprāt tas bija labas mājas lielumā ar visu nepieciešamo dzīvošanai jebkuros laika apstākļos. Lūk, zemāk tas “namiņš” no 1871. gada…

Image

 

Protams, visam labajam pienāk gals un pēc brokastīm, kurās mēs ar Lindu nodemonstrējām savu nemākulību vārītu olu nolobīšanā (manējā sašķīda tā, ka bikses un galds bija netīri, jo ola bija tikai pajēla un draudzīgās sievietes Lindas olu, nolobīja viņas vietā, lai nesanāk tā kā man) jo tas bija jādara ar nazi, nocērtot tikai olas augšu un pārējo izēdod ar karoti. Nav jau tā, ka tas man bija jādara pirmo reizi, bet kaut kā tās iemaņas man bija gājušas zudumā!

Esam uz ceļa un stopēšana norit raiti, līdz mūs izlaiž pie policijas posteņa un izdomājam, labāk atvilkt elpu, nevis rādīt policistiem, kā jāstopē automašīnas. Policijas ekipāža diezgan ātri gan aizvācas un pēc maniem novērojumiem viņi līdzīgi Latvijas policijai, konkrētajā vietā savāca dienas ienākumu normu un brauca atpūsties. Bet mēs nesteidzāmies, jo Lindai bija daudz jāraksta, bet mani izklaidēja manas ģitāras skaņas, kuras mazliet jau pat sāk likties baudāmas. Velāk gan mazliet nožēloju, ka nedevāmies tālāk, jo sēžot saulē biju apdedzinājis ceļus. Tiešām nekad nebiju iedomājies, ka var apdedzināt tikai kāju ceļus un neko vairāk!

Katrs esot uz sava viļņa, nemaz nemanam, ka pagājušas vairākas stundas un jābrauc taču tālāk. Un uzejot uz ceļa, tas nesagādā nekādas problēmas, jo atliek vien sākt smaidīt un pacelt īkšķi un auto jau āda pagriezineu un stājas, tā ātrā tempā tiekam pāri kalniem un piestājam Spiez pilsētiņā. Saņemu labas ziņas, ka beidzot ir atsūtīta reference par mani no iepriekšējā darba devēja (Šveicē bija aizrunāts brīvprātīgais darbs viesnīcā Alpos, kurā bija iespēja arī mazliet piepelnīties, un Šveices mazliet ir diezgan daudz Latvieša izpratnē. Plānojām arī izmazgāt drēbes un sagatavoties turpmākajam ceļam.) Un pirmā doma ir, ka ceļojuma pirmā mēneša jubileja būs ideāla, bet diemžēl uz neko nevar paļauties un pārbaudot e-pastus, atrodam atteikumu no viesnīcas, saistībā ar to, ka tik ilgi bija jāgaida uz referenci. Bet mēs jau neesam tie, kas tāpēc nokārs degunus, ātri izdomājam, ka tādā gadījumā Šveicē nav jēgas palikt un pateicoties Lindas nebeidzamajam draugu, paziņu un radu lokam, dodamies uz Itāliju.

Vispār šeit paņemšu atkāpi, lai publiski palielītu Lindu! Tik enerģisku, pozitīvu un smaidīgu cilvēku nereti izdodas satikt un man ir tas gods viņu pazīt jau gadus 10, ja ne vairāk un izvēle ceļojumā doties kopā ir izrādījusies ļoti pareiza, un par laimi sliktās dienas mums vēl nesakrīt, tapēc baigi kašķi mums nesanāk. Vobšem publisks Paldies!🙂

 

Tā, atgriežamies pie Spiez pilsētas, pusdienu maizītes ir apēstas un atsākam stopēt, joprojām ar stopēšanu nav problēmu un jauks pārītis, kas atgriežas no kādas Alpu virsotnes iekarošanas mūs uzņem savā auto. Brauciena gaitā pārītis piedāvā pa nakti palikt viņu dārzā un uzaicina mūs uz vakariņām pie sevis, bet mēs atsakam, jo mums taču jubileja, un somā vīna pudele, siers, desa un torte, tā vien gaida, kad tiksim zaļumos.

Knapi esam nolikuši somas uz ceļa un samājušies uz atvadām, ka apstājas jau nākamā mašīna, kas brauc uz Šveices Itālijas daļu un tikai 40 km no Itālijas robežas. Ideāli, jo izvēle nepalikt pie iepriekšējā pārīša ir izrādījusies pareiza. ātri tiekam Šveices mazpilsētā un pēc LV karodziņa lentas uzdāvināšanas, tante sniedz mums 20 frankus, nākamā rīta pusdienām. No naudiņas neatsakamies un dodamies gultasvietas meklējumos. gultasvieta tiek atrasta tikai melnā tumsā, tāpēc ātri sākam svinēt –

Image

 

Vēl viena mana atzīšanās – man sāk garšot olīvas, jo liekas, ka beidzot esmu sasniedzis to maģisko apēsto oīvu skaitu, pēc kura visas olīvas sāk garšot. Jā un pie Lindas kājām, labajā pusē redzama arī torte ar kuru beidzām svinības. Pie reizes arī izstāstīšu, ka savilkām galus kopā par pirmo mēnesi un konstatējām, ka esam krietni pārtērējuši sava mēneša budžetu, bet pateicoties ceļā satikto cilvēku dāvinātajai naudiņai, no savas puses esam iztērējuši aptuveni tik, ar cik rēķinājāmies, t.i. 5 eiro dienā uz abiem.

Un tā ir pienākuši ceļojuma otrā mēneša pirmās dienas rīts un mani no saldā miega uzmodina vissliktākā skaņa, ko vien var iedomāties – motorzāģis un kaut kur tuvumā. Liekas, ka bikses pat vēl īsti nebiju uzvilcis līdz galam, kad jau stāvēju pie telts un pārsteigts skatījos aiz sētas esošā krūmgriezēja sejā un viņš tikpat pārsteigts uz mani, jo nevarēja saprast, no kurienes es esmu izlīdis. Par laimi, prom viņš mūs nedzina, bet runāt arī nerunāja, pat labrīt nenovēlēja… Un mēs lielā steigā, devāmies projām, lai tiktu uz Itāliju.

Itālijā tikām diezgan vienkārši, ar pāris mašīnām un pirms stāstu tālāk, gribēju pieminēt vēl pēdējo reizi Šveici – tātad valodas, kā visiem zināms, oficiāli tur ir četras valodas un var gandrīz ar līniju novilkt kā tās mainās, un Tev rodas sajūta, ka esi citā valstī. Bet ne par to stāsts. Šveicē viena no oficiālajām valodām ir vācu valoda, tad nu sapriecājos, ka varēšu atkal patrenēties tajā, bet nu tas ko es tur dzirdēju, noteikti nebija vācu valoda, pirmkārt saprast, to valodu var tikai tad, ja cilvēks runā ļoti ļoti lēni un tas tāpat izklausās apmēram tā, ka kāds franču valodā runājošs cilvēks zinātu visus vācu valodas vārdus, bet runāto tos, ar franču valodai raksturīgo intonāciju, plus visus vārdus izrunājot cieti. as viss kopā iizklausās izcili pretīgi un no tā saprast kaut ko var tikai vietējie,

Ok, savu sāpi par to valodu esmu izteicis, tagad varam sākt par Itāliju. Stopēšana Itālijā, salīdzinoši grūta, īpaši uz mazākiem ceļiem, un ja kāds apstājas, tad tikai piedāvā aizvest uz vilcienu staciju, jo viņi nesaprot, kāda jēga stopēt, ja var taču ar vilcienu aizbraukt, kas nav nemaz dārgs. Visu to vēl sarežģītāku padara tas, ka ir vairāk kā plus 35 grādi un visu dienu esam kājās, saulē un stopējot. Par laimi ūdens visu ir viegli pieejams, tāpēc dzer ļoti daudz un vismaz es svīstu kā cūka. Pierādījums tam, te:

Image

 

Papildus Itālija ir arī diezgan piedrazota zeme un visas ceļmalas izskatās tiešām pretīgi, tas arī pabojā Itālijas labās puses – kaut ko vecu uz katra stūra. Pa ceļam uz Bergamo pusi ārbraucam Leonardo da Vinči projektētam tiltam, visur redzamas vecas ēkas un skaista arhitektūra un tā kā stopēšana mums neveicas, to varam izpētīt diezgan daudz. visas dienas laikā netiekam necik tālu, plus lielais karstums ir grūti panesams, protams, tumšādainie Itālijā, vēl staigā garajās biksēs un kreklos ar garām rokām, viņiem vēl ir auksti… Tā vakarā tiekam līdz autobānim un tur jau iet raitāk, iestājoties tumsai, esam benzīntankā, netālu no Veronas, un kādus 120 km no mūsu galamērķa – Modenas. Pirmā un pagaidām vienīgā nakts benzīntankā, pagāja mierīgi un nevienam nebija pretenzijas pret mūsu telti.

Rīts atausa apmācies, tāpēc, man bija priecīgs prāts, pēc desmit minūtēm, nodevīgā saule atkal sāka spīdēt..

Image

Tā arī nākošajā dienā ne bez problēmām (sākumā pabraucām garām, jo uz autobāņa jau apstāties nevar, pēc tam ilgi gaidījām, lai tiktu atpakaļ) tikām līdz Modenai, precīzāk sakot, līdz Modenas piepilsētai, kur mūs izlaida un norādīja, ka līdz centram ir jāiet 3 km. Mēs jau sapriecājāmies, bet kā izrādās itāļiem ir pašvaki ar tiem attālumiem, un nogājām vismaz 8-10km, kamēr tikām mums vajadzīgajā vietā. Papildus pa ceļam, es jau biju zaudējis cerības, ka mēs ejam pareizajā virzienā un biju gatavs padoties un nekur neiet tālāk, bet Lindas enerģija un manis sapurināšana lika saņemties.

 

Tāpēc tagad esam uz kādu mazliet garāku brīdi noenkurojušies Modenas centrā, viesmīlīgā Jevgēnija dzīvoklī un varam saprast, ko darīt tālāk, precīzāk, kādu ceļu izvēlēties Āzijā. 

 

6 Responses to “Alpu zemes”

  1. JK Says:

    visu blogu nokopēju un vēlāk pārlasīšu, par itāliju piekrītu – karstums nereāls, man vienmēr divas pudeles ar ūdeni (3 litri) un stopēšana ir pagrūtāka, īpaši ja man nav tās pieredzes, bet lēnām pieņemos spēkā😀

  2. Valters Says:

    Jauki, sekoju jūsu piedzīvojumiem, jūtu līdz retajām neveiksmēm, pirecājos par veiksmēm un smejos par vēsajiem jokiem🙂. Olīvas ir laba lieta. P.S šis tev varētu patikt🙂 Veiksmi! http://musigh.com/2012/06/19/dark-woods/


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s