poriec

A trip around the world

Zviedrijas vidienē July 2, 2012

Filed under: Ceļojums — poriec @ 12:55 am
Tags:

Mazliet laiciņš pagājis kopš atkal tiku pie interneta un šādi tādi piedzīvojumi arī ir stāstāmi.

Tātad ir 28. jūnija rīts un netālu no Nordkapp divi ceļotāji turpina savu ceļojumu, bet šoreiz jau uz dienvidiem. Ārā ir plus 5 grādi, ļoti liels vējš un arī lietus, bet tā kā no rīta Diego ceļotājus ir pabarojis ar izciliem paša ceptiem kraukšķiem un kaudzi tējas, tad aukstums liekas pat izturams un tā kā ceļotāji stopē smaidīdami, laime ilgi nav jāgaida – somu pāris dodas mājās uz Rovaniemi un aizved ceļotājus 70 km tālāk uz siltāku vietu, kur ir jau plus 7 grādi.

Image

Arī tālāk mums veicās un pēc stundas gaidīšanas apstājas kemperis, kurš brauc uz pilsētu Alta kas ir tieši pa ceļam. Jāpiemin, ka šoferis bija viens no retajiem Norvēģiem, kas ņem stopētājus, jo pārsvarā norvēģi redzot stopētāju, izliekas skatamies uz ceļu un izvēlas ignorēt, pretstatā smaidīgajiem somiem, kuri māj, smaida un pīpina. Jāatzīst, ja šobrīd nebūtu tik daudz somu tūristu Norvēģijā, tad mums klātos pavisam sūdīgi, jo ja kāds apstājās, tad tie bija somi.

Esam mierīgi tikuši līdz pilsētai Alta, un šoferis mūs aizveda līdz pat pilsētas beigām, kur atstāja liekas pašā augstākajā punktā, lai ziemeļu vēji var pasaldēt latviešu miesu, ko tie nekautrējās izmantot. Par laimi mums pusdienās bija maizītes ar kurām atgaiņājāmies no aukstuma un turpinājām stopēt. Mums par brīnumu drīz ien apstājās mazauto, kurā sēdēja māte ar pusaudžu meitu un jau izkāpjot no auto smējās, ka meita viņu uzskata par crazy, bet viņai gribās mūs aizvest uz labāku stopēšanas vietu, kas nav tālu, kādus 5 km varbūt. Mēs jau protams neatteicāmies un ātrā garā 5 km laikā izstāstījām savu plānu. Tad iztrausāmies no auto un sākām stopēt, bet pēc 20 min tante bija atpakaļ ar pārtikas maisu un aizveda mūs vēl 10 km tālāk, līdz kapiem un uzdāvināja mums banānu, pašceptu maizīti ar sieru un desu, kā arī pienu un sulu, vairāk nekā mājās neesot bijis… Mēs gan sākumā iesmējām par pienu un sulu, jo tā jau bija auksts, bet vēlāk vakarā dzerot siltu pienu pirms gulētiešanas, ļoti novērtējām dāvanu.

Image

Nu jā, tā mēs vairākas stundas stāvējām pie kapsētas un gaidījām kādu, kas apstāsies, bet nu fakts ir viens, kapsēta un it īpaši Norvēģijā nav laba vieta stopēšanai. Protams, agri vai vēlu kāds apstājas un pēc vairāku stundu gaidīšanas arī mūsu glābējs bija klāt – pusmūža vīrietis, noteikti vientuļš, jo aptuveni 50 km garajā ceļā mēs dzirdējām to, ka viņu pametusi sieva, kādi ir viņa sapņi un plāni, kā viņš savu māju notirgojis meitai un tagad pats dzīvo autobusā… Izkāpām pilnīgi vientuļā autobusa pieturā pašā jūras malā.

Image

Tā kā ceļš nebija no populārajiem un auto parādījās reizi piecās minūtēs, metām mieru, jo pašā jūras malā vējš mūs nesaudzēja, pie tam sāka mākties. Atradām labu vietu aizvējā, sakurinājām ugunskuru un dzīve uzreiz likās labāka. Pēc roltoniem, karsta piena un Diego krekeriem, varēja pat saņemt drosmi un aiziet uz krūmiem nokārtoties un līst aukstā teltī gulēt. Nezinu vai karstais piens vai kas, bet gulējām toč kā mazi bērni un nogulējām ļoti ilgi. Nākamais rīts bija saulains, tāpēc gaidot auto varēja pat uzdejot…

Image

Arī turpinājums dienai bija perfekts – sākumā tikām 40 km tālāk un pēc pāris stundu gaidīšanas pie mums pieripoja apbružāts ķiršukrāsas volvo un tā mēs iepazināmies ar somiem Lauru un Anti. Atbraukuši pavadīt pāris nedēļas Norēģijā viņi mūs laipni uzņēma savā Volvo un labi saspiežoties mēs ar savām mantām tikām iekšā un varējām pat redzēt priekšā sēdošos… Laura un Ante devās mums vajadzīgajā virzienā, bet nesteidzoties, apskatot apkārtējos ezerus un maldoties pa maziem ceļiem ar cerībām redzēt kaut ko foršu. Uzreiz arī atradām kontaktu un forši pavadījām laiku, un pēc pirmās stundas vienojāmies, ka vakarā arī kopīgi kempingosim un tikai nākošajā dienā dosimies savos ceļos.

Tā nu līkumojām pa troļļu zemi, un cerējām kādu ieraudzīt un sākām tuvējā ezera apskati. Antes ierosinājumam nopeldēties neviens neatsaucās, tādēļ šoreiz peldējās viņš viens pats, bet mēs salām savās jakās… Pēc peldes nofočējām trakos somus:

Image

Turpinājumā apmaldījāmies kaut kur meklējot ceļu apkārt ezeram un atradām ūdenskritumu, kurš bildēs izskatās nekāds, bet dzīvē tam apkārt kāpelēt, bija baigi forši:

Image

Turpmākajā dienā nospriedām, ka tie ūdenskritumi Norvēģijā sāk apnikt, jo redzami ir uz katra stūra un vienā brīdī tie sāk likties par kaut ko ikdienišķu un pierastu. Arī sniegotie kalni kļuva par pierastu lietu, bet vietā, kur pie sniega varējām tikt, neatturējāmies un izbaudījām to jūnija vidū, mazliet papikojoties…

Image

Tā kā vairs īpaši tālāk šajā dienā neplānojām doties, vietējā pilsētiņā Laura un Ante izklaidējās braukājot ar longbordu un skeitbordu, mēs atkal spēlējot ģitāru un rakstot. Vakars tā arī pienāca un pēc mazas maldīšanās atradām perfektu vietu kempingam.

Image

Vakaru nobeidzām ar nu jau Lindas leģendāro teicienu  “es ceru, ka rīt būs saulaina diena!” un kā gan ne, no rīta lija lietus, bet tad, kad cēlāmies bija apmācies un vējains laiks. Tā nu somu draugi aizvizināja mūs līdz Storfjorden pilsētai, kur mēs devāmies Somijas, Zviedrijas virzienā, bet viņi tālāk pa Norvēģiju. Apmainījāmies visiem iespējamajiem kontaktiem, uzdāvinājām viņiem Lv karodziņu lantītes un viņi bija tik priecīgi, ka vienojāmies, ka kad būsim atpakaļ no ceļojuma, viņi noteikti brauks ciemos uz Latviju. Vispār katru reizi, cilvēkiem dāvinot LV karoga lentītes, viņi ir tik priecīgi un arī mūsos mājo tāds kā patriotisms un lepnības sajūta par savu valsti. Un vispār, es ceru, ka atgriežoties mums piešķirs kādu ordeni, par Latvijas vārda nešanu pasaulē🙂

Tātad somi jau ir prom un nelaimīgajā vietā stāvam kādas stundas 4, kad atkal volvo un atkal no Somijas apstājas un ved mūs uz tuvāko pilsētu 50 km attālumā. Kā brauciena laikā izrādās, pārīti, kas mūs ir paņēmis ir no Rovaniemi un vēl interesantāk, ka meitene izrādās mūsu somu supermeitenes – Iri laba draudzene. Izsmejamies par tādu sakritību, atvadamies no somiem un dodamies meklēt natsmājas kādos krūmos pie vietējā ezera, jo ir jau vēls un kaut kā kārtējā stopēšanas sestdiena ir bijusi ļoti neveiksmīga.

Image

un tā mēs esam nonākuši pie šodienas, pirmā jūlija un protams svētdienas, kura mums izvēršas par ļoti veiksmīgu. Tātad sākumā pirmo stundu neviens nestājas, bet tad, jau zināmais Volvo no vakardienas pieripo un informē, ka šodien dodas 100 km mums vajadzīgajā virzienā un aizvedīs mūs jau arī uz Zviedrijas pusi. Tā nu atkal pasmejamies par sakritību un esam jau Zviedrijā. Ātri vien nostopējam zviedru, kas mūs aizved vēl 150 km tālāk un vēlas mums doties līdzi ceļojumā apkārt pasaulei, ja protams, nebūtu tik daudz atbildību… Papildus izrunājamies par to, ka Zviedrija atkal sāk izmantot sen slēgtās dzelzsrūdas raktuves, jo dzelzs cenas kāpj un tādēļ tiek pārvietota Kiruna pilsēta, kurā Peters māca sākumskolas bērnus. Samainamies arī kontaktiem, jo pēc pāris dienām Peters dosis uz dienvidiem, un ja mēs vēl būsim kaut kur pa ceļam, labprāt mūs savāks, protams klusībā ceram jau būt Dānijā… Un tad nāk dienas labākais notikums – nostopējam busiņu, kurā gan ir tikai divas vietas, bet šoferis no saldējamās kastes un spilvena uzmeistaro trešo un dodamies 500 km uz priekšu uz Umea. Diemžēl saprasties ir loti grūti, jo šoferis ir bosnietis un nerunā angliski, bet kaut kā tomēr saprotamies, pa ceļam padzeram kafiju un uzkožam hotdogu, līdz ap 12iem pēc LV laika esam Umea, kad viņa dēlam angliski paskaidrojam, ka taisamies gulēt teltī, mežā, tiekam taisnā ceļā nogādāti uz ģimenes dzīvokli un pabaroti. Izstāstam savus plānus un saņemam laipnu uzaicinājumu noteikti iegriezties Bosnijā un Hercogovinā, jo tur ir tik pasakainas pilsētas, daba un cilvēki, par cilvēkiem noteikti nešaubamies… Nav jau varianu, būs jābrauc!

Image

P.S. Draugi, mēs runājām, ka es no ceļojuma Jums atsūtīšu kartiņas, bet es nekur nevaru atrast lapu uz kuras biju pierakstījis to cilvēku adreses, kuri kat ko gribēja saņemt, tā ka, ja gribi kaut ko no manis saņemt, lūdz komentāros ieraksti savu adresi un es apsolos ceļojuma laikā no kādas valsts, atsūtīt kādu foršu pastkartiņu!

 

11 Responses to “Zviedrijas vidienē”

  1. Ģirts Baranovskis Says:

    Piekrītu: kapsēta nav laba vieta stopēšanai:)

  2. Ar Turs Says:

    Un tomēr! Jūlijā ar tādām jakām mugurā! Turcija bus laba pārmaiņa!😀

    • poriec Says:

      tici man, mēs ļoti gaidam siltākas zemes un vasaru, jo pēc plāna mēs taisījāmies mukt no aukstuma, pagaidām tas gan kaut kā nesanāk😀

  3. dexters Says:

    Pēteris Užulis Latvija, Ozolnieku novads, Emburga, ”Dainas”
    Yōō bračiņ, turies, ritīgi labi palasīt, jūtos kā braukdams līdzi. gaidu nākamo reizi kad tiksiet pie neta.🙂

  4. marduks Says:

    Rudīte Cirse, Hospitāļu iela 16a-16, Rīga, LV-1013.
    Katru dienu ieeju blogiņā un lasu kā Jums iet, un atstāstu Skumbrim!

  5. Valdis Says:

    Šteinhardu ģimene, Biešu iela 20, Jelgava, LV-3002. Gribu smuku kartiņu!

  6. Jānis Says:

    Jānis Tiltiņš Meiju ceļš 46-8, Jelgava, LV-3007 Gaidīšu kartiņu🙂


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s