Sveiks, manu mazo lasītāj! Sen neesam tikušies, tāpēc šovakar Tevi palutināšu ar veseliem diviem bloga ierakstiem, jo ir pagājis laiks kopš mana pēdējā ieraksta un piedzīvojumi ir sakrājušies kaudzēm! Sāksim ar to, kur pēdējo reizi palikām, tātad vēl Zviedrijā, Umeo pilsētā un ja pareizi atceros, lielījos, ka dodos uz futbola spēli. Protams spēlē mūsu atbalstītā komanda uzvarēja ar 3-1 un vienīgajos ielaistajos vārtos Vladimirs nebija vainojams. Spēles līmenis bija ok, noteikti mazliet zemāks par Virslīgu, jo tomēr Zviedrijas otrā līga, bet tāpat uz spēli bija sanākuši ap 1500-2000 skatītāji neskatoties uz to, ka ieejas maksa bija 8 eiro.
Pirms tam, gan paspējām kopā ar Selver sievu, kurai pēc 5 dienām bija jādzemdē arī pilsētiņu izstaigāt un apskatīt visu ievērības cienīgo, diemžēl līdz šim vēl neesam saņēmuši nekādu ziņu no viņiem, un nevaru pateikt, kā tad mazo puiku sauc!
Atskan spēles beigu svilpe, fani priecīgi svin, jo komanda pakāpusies no pēdējās uz iepriekšpēdējo vietu, bet mēs, mēs sagaidam Vladimiru, kurš atnāk ar kluba simboliku – fanu šalli, ziemas cepuri un naģeni (nezinu, kā latviski kepku sauc), diemžēl tā arī nevienu bildi nesataisījām ne ar Vladimiru, ne kluba simboliku, bet šalle un cepures noteikti noderēs Kanādā. Un tā, ātri nokļūstam nākošajā pieturas punktā – Uppsala un ātri tas bija ne tikai tāpēc, ka pa ceļam spriedām par futbolu, bet arī tāpēc, ka Vladimirs izrādījās steidzīgs puisis un reti kad brauca lēnāk par 160. Te nu bija Skandināvu likumu ievērošana! Ātri atvadamies no Vladimiraun pulksten 4os no rīta dodamies auri pilsētai, jo nolemjam, ka nav jēgas iet gulēt tik agrā rītā, labāk pastopēsim un tiksim uz priekšu. Pilsēta izrādās kā izmirusi un brīžiem liekas, ka no kāda stūra izlīdīs kāds zombiju bars, tas laikam the walking dead iespaidā…
Ļoti lēnā garā izejam caur pilsētai un ir jau pēc 7iem, daudz laika esam pavadījuši pūšoties un meklējot kā tikt uz viņu provizoriskā autobāņa, ko var salīdzināt ar LV esošajām šosejām – vienā brīdī divas joslas un 100 km atļautais ātrums, pēc 300 metriem, jau luksafors un deg sarkanais. Mēs protams tos luksaforus un šķērsielas meklējām, nācās grūti, jo nogājām kādus 10 km, kamēr atradām perfekto vietu, bet arī tajā nogaidījām vairāk par stundu, līdz apstājās Otto, kurš kādreiz, 15 gados stopējis pa Skandināviju un zin kā iet stopētājiem, protams tagad Otto strādā lielā uzņēmumā un nemaz neizskatās pēc tāda, kurš kādreiz būtu stopējis. Uz atvadām izdzeram pa krūzei viņa mājās taisītās kafijas, uzkožam pa ābolam, un samājamies, kad Otto dodas prom. Vēlāk Otto arī atsūtīs e-pasta vēstuli ar laba vēlējumiem un ar info, ka mājās braucot iebraucis paskatīties vai mēs vēl tur stāvam… Kārtējais foršais cilvēks satikts ceļā! Bet mums šodien ne līdz tam, jo miegs sāk mākties virsū pārāk traki un kafija nepalīdz. Linda pat gatavojas gulēt turpat uz gājēju ceļa…
Bet mēs nepadodamies un brīnumainā kārtā no benzīntanka, netālu no Orebro, tiekam līdz pašam Orebro, kur izdomājam pamēģināt citu taktiku, stopēt ar zīmi, jo šajā vietā ceļš sadalās divos un tikai viens no tiem der mums. Pēc vairāku stundu piepūles saprotam, ka neviens nestāses jo mājēju un smaidītāju ir daudz, bet ar tiem jau mēs tālāk netiekam! Tāpēc mainam taktiku, nolemju pārbaudīt vai kaut kur uz priekšu nav labāka vieta stopēšanai un tāa atrodas, un jau 15 minūtes pēc tas sākšanas apstājas pavecs pirotehnikas veikala īpašnieks un aizved mūs uz mazu ciemu, tieši mums vajadzīgajā virzienā, papildus pastāstot daudzus stāstus par ASV un ieliekot vismaz man āķi mutē, ka Lasvegasa toč būs jāapmeklē un kāds dolārs arī vienočos – laupītājos jāatstāj! Miestā ieturam pusdienas pie vienīgā ievērības cienīgā – strūklakas.
Un pēc labas maltītes Lindai jau sāk nākt miegs, bet man turpretī pāriet. Bet tā kā ir vēl tikai ap diviem dienā, jāstopē tālāk un ne pārāk labā vietā, pēc vairāk kā stundas gaidīšanas apstājas divas jautras meitenes, kas ir gatavas mūs aizvest līdz Gēteborgai. Lecam tik iekšā un vienojamies, ka izkāpsim kādus 10 km pirms Gēteborgas, ceļš paietnenormāli grūti, jo ļoti nāk miegs, bet gulēt tā kā nav pieklājīgi, tāpē tiek domāti visādi veidi, kā neaizmigt. Vislabākais veids – vajag runāt un par dajebko, ja as netiek darīts, tad ir auzas. Un klāt jau mūsu pieturas punkts, kāpjam ārā, pēc GPs atrodam mežainu vietu un kātojam tajā virzienā, Mežs tiešām tiek atrasts un vēl pirms gulētiešanas noskatamies pāris Friends sērijas, apēdam čipsus, kuri bija manā ģitāras somā jau kopš otro reizi iebraucām Somijā un dodamies pakrākt.
Nākamajā dienā, nenormālā ātrumā ar 2 auto tiekam 140 km aiz Gēteborgas, lai gan abas reizes vietas stopēšanai bija galīgi garām. Tālāk izlemjam sevi palutināt un ieejam maķītī paņemt katram pa vienam mcflurry, jo diena atkal padevusies karsta. Pēc tāda našķa garīgais uzlabojas momentāli un sāka stopēt ļoti labā noskaņā un pāris minūšu laikā apstājas Gospeļu dziedātājs no Norvēģijas, kurš dodas uz Poliju. Laiku pavadam interesanti, bet šis cilvēks tā arī nepaprasa no kurienes mēs un kur dodamies, liekas mazliet nepierasti. Atvadamies netālu no Malmes uz diezgan nomaļas uzbrauktuves, lielas cerības arī nelolojam, ka tiksim tālāk, bet liktenim, šajā reizē vārdā Oļeg, bija citi plāni. Oļeg, elektromontāžas uzņēmuma vadītāja vietnieks no Novosibirskas ir atvaļinājumā un paliek pēdējo nakti Kopenhāgenā, pirms lido uz Helsinkiem un braucot garām, aizved mūs līdz Kopenhāgenai. Pa ceļam jau noskaidrojam, ka varam runāties krieviski un tad uzriz viņa attieksme mainās, nu tas jau tāpat, kā ja ar kādu no mums Kanādā kāds sāktu runāt Latviski. Līdz ar to, piekrītam viņa piedāvājumam doties uz pilsētas centru, tad izbraukumā ar tūristu kuģīti, tad vakariņām un naktij pie viņa viesnīcā, kā arī brokastīm un kafijai pirms atvadām. Atkal, nenormāli paveicās, bet šorei domāju tikai pateicoties tam, ka zinājām krievu valodu. Un bija ļoti interesanti parunāties ar viņu jo uzzinājām, kā tad iet parastam cilvēkam Krievijā un izrādās, ka slikti iet, bet nu ko es te par politiku utt, pastāstīšu labāk par Kopenhāgenu – pilsēta diezgan skaista, bet likās parasta un mietpilsoniska, vismaz ārpus centra. Centrs gan ļoti skaists, ar interesantu arhitektūru, pārsteidzošiem baznīcu jumtiem (vienai spirālveida kāpnes no ārpuses, otrai pūķu astes satinušās) bet bildes nepievienošu, jo ierakstiet tik google kopenhāgena un būs priekšā, nav ko te aizrauties ar tūrisma bildēm, labāk ielikšu reklāmu!
Tā arī atvadāmies no Oļega un nākamajā rītā sākam ceļu uz Vācijas pusi, kas nemaz vairs nav tālu. Pēcķ izrādās, ka tā ir mūsu pēdējā diena Dānijā un arī Skandināvijā. Dienas sākumā diezgan nolaiskojamies un izvēlamies spēlēt giču un rakstīt, nevis kā kārtīgam pilsonim pieklātos – stopēt jau no astoņiem. Tā arī īstajā stopēšanas vietā nonākam tikai pēc 12iem. šajā posmā īstenībā nav ko īpaši pieminēt, tāpēc varu pateikt, ka mums diezgan veicās un tiekam aptuveni 10 km no Vācijas robežas, atrodam skābenes, kuras liek atcerēties par skābeņu zupu un pieliekam tās pie roltona, kas gan cerēto efektu nedod. Kā gan lai nepiemin seksīgo bilžu uzņemšanu uz gājēju tilta virs autobāņa – ūsiņas un skatiens izsaka, visu, es laikam jutu, ka drīz būsim Francijā!
Nu lūk, un tā Skandināvijai ir pielikts punkts! Tikām tai cauri diezgan ātri, neskatoies uz to, ka nemaz nesteidzāmies. Ja google maps nemelo, tad esam nobraukuši nepilnus 5000 km ar stopiem pa Skandināviju un mēs viennozīmīgi varam teikt, ka mēs nesaprotam, ko latvietis ir pazaudējis Turcijā vai Ēģiptē un katru gadu, ja tepat netālu ir tik skaistas valstis un uz Norvēģiju noteikti katram vajadzētu aizbraukt! Un tik ļoti dārgi tas arī nemaz nav, jo cenas visu, izņemot Norvēģiju ir aptuveni tādas pašas kā Latvijā, tāpēc, latvieti, brauc uz Ziemeļiem un noteikti Norvēģijā pamēģini uzrunāt kādu jūrnieku, jo kā stāsta vietējie, zvejnieki nekad neatsakot un labprāt ņemot līdzi tūristus piemēram karaļa krabju zvejā un pilnīgi par brīvu, jo grib parādīt savu nozari, kas jau ļoti ilgu laiku nav mainījusies,
Papildus, ir skaidrs, ka Skandināvija būs jāapciemo atkal, jo ne visur sanāca iebraukt, piemēram Lofotu salas, Tromso…
Par stopēšanu varam būt apmierināti un teikt, ka nav ar to nekādu problēmu, jo viss ir daudz maz laimes spēle, mums paveicās ja neskaita Norvēģiju, kur gāja grūtāk.
Priekš pirmā posma mūsu ceļojumam, esam izdarījuši pilnīgi pareizu izvēli un esam satikuši patiešām interesantus cilvēkus un vismaz facebook draugus ar ko ik pa laikam samainīties vēstulēm.
Zemāk diezgan precīzs maršruts, par to, kā mēs izceļojāmies pa Skandināviju.
poriec 